Ludzas Novadpētniecības muzeja pirmsākumi meklējami 1918.gada aprīlī, kad Ludzas ģimnāzijas audzēkņi direktora S. Saharova un vēsturnieka L.Fohta vadībā sarīkoja 2 ekskursijas: 24.aprīlī uz Ludzas pilskalnu un Odukalnu. Pilskalnā audzēkņi noklausījās lekciju par Ludzas vēsturi, Odukalnā par arheoloģiskiem izrakumiem IX-XII gs. latgaļu kapulaukā, kurus veica Maskavas arheologi J. Romanovs un V. Sizovs 1890.-1891.g. 27.aprīlī pie kolekcionāra L.Fohta audzēkņi iepazinās ar arheoloģiskajiem eksponātiem. Radās doma izveidot muzeju. Tika pieprasīts pilsētas un zemju pašpārvaldēm, lai katra izdala muzejam.

1920.gada 5.augustā Ludzas apriņķa priekšnieks J.Soikans Ludzā nodibināja Latgaliešu kultūras veicināšanas biedrību, atvēra lasītavu un vēsturiskā inventāra muzeju. 1923.gada sākumā notika Latgales mākslas un vēstures lietu izstāde Ludzā. Tā bija pirmā latgaliešu mākslinieku izstāde. Līdz ar mākslas darbiem te arī bija ierīkota Latgales senatnes nodaļa ar nelielu eksponātu skaitu. Jezupam Soikanam radās doma pie latgaliešu kultūrveicināšanas biedrības veidot etnogrāfisko un vēstures lietu muzeju. J.Soikans sāka vākt arheoloģiskos priekšmetus un vecos latgaliskos rakstus. 1924.gadā muzejā skaitījās 38 arheoloģiskie priekšmeti, 50 monētas un viena grāmata latgaliešu valodā.

1938. gada 8. maijā Ludzas aizsargu pulks atklāja ’’Ludzas vēstures un etnogrāfisko muzeju’’, bet patiesībā pārņēma Latgaliešu kultūrveicināšanas biedrībā esošos materiālus.

Kā etnogrāfijas un vēstures muzejs Ludzā tas pastāvēja līdz otrajam pasaules karam. Kara laikā etnogrāfiskās un arheoloģiskās kolekcijas pazuda. Tūlīt pēc kara sāka organizēt Ludzā novadpētniecības muzeju. Kad tika savākti 200 eksponāti, saka veidot ekspozīciju. Ekspozīcija tika izveidota 1949.gadā Dārzu ielā 11, izveidota 3 zālēs. Kad eksponātu skaits pārsniedza 2000, muzejam iedalīja jaunas telpas Komjaunatnes ielā 14. 800 eksponāti tika aizsūtīti uz Rēzekni, lai arī tur izveidotu Novadpētniecības muzeju.

No 1947.gada 2. decembra līdz 1976. gada 1. martam muzeju vadīja Jāzeps Timoškans, kurš ieguldīja daudz spēka un enerģijas, lai muzejs varētu veiksmīgi attīstīties.

1956.gadā muzeja ierīkošanai tika nodota J.Kuļņeva memoriālā māja.

1957.gadā muzeja teritorijā tika likti pamati Brīvdabas un etnogrāfijas nodaļai ar lauku celtniecības objektiem: dūmistaba (celta 19.gs. 1.ceturksnī, pārvesta no Ludzas rajona Bobišu sādžas), zemnieka dzīvojamā māja  (celta 19.gs. 2.ceturksnī, 1957.gadā pārvesta no Ludzas rajona Ciblas pagasta Voloju ciema), vējdzirnavas (būvētas 1891.gadā, pārvestas no Ludzas rajona Barisu sādžas 1959.gadā), rija (celta 1927.gadā, pārvesta no Ludzas rajona Šmatu sādžas)  un P.Vilcāna keramikas darbnīca (pārvesta no Preiļu rajona Gailišu ciema Dūbes sādžas 1977.gadā). Tomēr īpašu uzmanību ekskursanti pievērš vienam no unikālākajiem muzeja eksponātiem – ar dīzeļdegvielu darbināmajam motoram jeb traktoram.

Šo Vācijā ražotu traktoru 20.gs. 30.-tajos gados nopircis Ludzas apriņķa Malnovas pagasta Ijevkas sādžas iedzīvotājs P.Meščanovs. Traktora ātrums ir 4 km stundā, to pielietoja kulšanas darbos un ar to zāģēja dēļus. No 1987.gada motors/traktors ir Ludzas Novadpēt-niecības muzeja eksponāts.

Pēc Jāzepa Timoškāna Ludzas Novadpētniecības muzeja direktora pienākumus pildīja Pāvels Naglis, Valfrīds Rancāns, Silvija Gailāne, Ivars Bārbāls,  Inga Prikule, no 2012.gada augusta Ludzas Novadpētniecības muzeju vada Milāna Bule.

 

Muzeja vēsture

     1918.gada decembrī Ludzas ģimnāzijas zinātniski literārajā žurnālā “Jaunā doma” Nr.1 publicēts raksts par vēstures muzeja nodibināšanu un aicinājums nodot muzejam senus vēsturiskus, arheoloģiskus, etnogrāfiskus eksponātus, grāmatas, monētas u.c. priekšmetus. 1920.gada jūlijā ģimnāzijas audzēkņi L.Fohta vadībā Odukalnā izdarīja arheoloģiskus izrakumus, kuru rezultātā muzeja fondi papildinājās ar vērtīgiem materiāliem.

S.Saharova dienasgrāmata

S.Saharovs

Hit Counters
Web Counter