Text Box:

Kuļņeva iela 2, LV-5701, Ludza. Tālr. 5723931.

Ludzas Novadpētniecības muzejs

No 2015.gada 10.marta līdz 12.martam projekta „Ludzas Lielās sinagogas restaurācija un ebreju garīgā mantojuma atdzimšana” ietvaros Ludzas novadpētniecības muzeja, Ludzas pilsētas galvenās bibliotēkas, Ludzas Tūrisma informācijas centra darbinieki piedalījās radošajā darbnīcā „Multumediālās ekspozīcijas izveidošana”.

Projekta partneri no Hordlandas Muzeju centra (Norvēģija) - eksperte Mariela Norheim - triju dienu laikā mācīja, kā veidot filmas Windows Movie Maker programmā. Kā rezultātā tika izveidoti trīs videoklipi, kuri tika prezentēti 2015.gada 12.martā Ludzas novada pašvaldībā.

Ludzas Novadpētniecības muzeja speciālisti izveidoja videoklipu „Ludza caur V.Franka objektīvu”. Klips stāsta par 20.gs. Ludzas fotogrāfu Vulfu Franku.

Vulfs Franks dzimis 1890. gada 6. janvārī Varakļānos. Māte Estere strādāja pie muižnieka, tēvs bija kurpnieks. Ģimene bija liela – septiņi dēli un trīs meitas. Vulfs agri sāka strādāt. Baznīcās atjaunoja svētbildes. Bet dienējot cara armijā, vispār kļuva par svētbilžu gleznotāju, apgleznojot pulka baznīcas.

       Daba Vulfu Franku bija apveltījusi ar daudziem talantiem: viņš gleznoja, uzveda amatierizrādes, sapņoja par kino. Tomēr galvenā viņa profesija un aizraušanās bija fotogrāfija.

       Vēl līdz Pirmajam pasaules karam viņš mācījās pie pazīstamā foto meistara I.Taubkina Rēzeknē, kuram piederēja darbnīcas arī Kārsavā un Ludzā. 1918. gadā atgriezās no kara un atvēra Ludzā savu fotodarbnīcu. 20-tajos gados fotografēja Ludzas apriņķa iedzīvotājus pasēm, arī sadarbojās ar žurnāliem „Atpūta” un „Idiše Bilder” (Ebreju dzīve) Rīgā. Viņš arī piedalījās izstādēs, tikās ar rakstniekiem un māksliniekiem. Rakstīja dienasgrāmatu.

       30-to gadu sākumā Vulfs Franks  nodibināja studiju „Frank-Film”, lai uzņemtu filmu „Cu Špet!” (Vēlu!) uzņemšanai. Diemžēl filmu uzņemt neizdevās.

       Kamēr Vulfs Franks strādāja pie filmas uzņemšanas, fotogrāfijas pagrima. Klienti pārgāja pie konkurentiem, viņa bijušajiem skolniekiem M.Cemeļa un J.Falkova. Naudas nebija, māju vajadzēja pārdot, mēbeles par parādiem aprakstīja.. Viss, kas bija palicis, sadega 1938. gada 11. jūnijā ugunsgrēka laikā, ko iemūžināja V.Franks.

       Viss fotoarhīvs sadega kara laikā. Saglabājās daži Ludzas skati, portreti un simtiem fotogrāfiju Ludzas un tās apkārtnes iedzīvotāju ģimenes albumos. Saglabājās arī fotomontāža „SAPNIS” – par 1934. gada kaislībām, kārdinājumiem, slepkavībām...

       Vulfs Franks strādāja par fotogrāfu līdz 70 gadiem. Kara gados – Urālā, pēckara periodā Ludzā, Jēkabpilī un Rīgā. Tēva piemiņai dēls pasaules slavenais režisors Hercs Franks veltīja grāmatu par dokumentālo filmu „Ptolomeja karte” (Maskava, 1975., Berlīne, 2006).Krājumā „Latvijas fotogrāfi. 100 labākie tēli” (Rīga, 2001.) publicēta arī V.Franka  fotogrāfija „Ludzas pilsdrupas ziemā”, kas izdots atviešu, krievu, angļu un japānu valodās.

 

 

 

 

 

Herca Franka atmiņas par tēva V.Franka darbnīcu:

 

Fotodarbnīcas ēka bija koka māja ar lēzenu stikla jumtu dienvidu pusē un ar tādu pašu fasādi, kas deva iespēju fotografēt portretus un grupas dienas apgaismojumā, kā tolaik bija parasts. Stikla rāmji bija aprīkoti ar tumšiem aizkariem, piestiprinātiem uz drāts. Tos pārvietojot, tēvs panāca vajadzīgo gaismēnas efektu uz sejām, kas prasīja lielu pacietību ne tikai no fotogrāfa, bet arī no cilvēka, kas nolēmis sevi iemūžināt.

 

Tēvs man dažreiz atļāva novērot fotografēšanas procesu, un es atceros, ka no tā brīža, kad cilvēks sēdās krēslā fotoaparāta priekšā līdz sakramentālajiem vārdiem: „Mierīgi… Filmēju…” pagāja ne mazāk kā pusstunda.

 

Agrākos laikos fotografēšana bija gandrīz vai sakrāla darbība. Ne tā, kā ierasts tagad: klikš - un gatavs. Fotodarbnīcā bez uzņemšanas paviljona bija arī retušēšanas istaba un laboratorija fotouzņēmumu kontaktkopēšanai un negatīvu attīstīšanai. Filmēja uz stikla platēm, kuras bija klātas ar gaismas jūtīgu emulsiju. Stikla plates vajadzēja rūpīgi fiksēt, mazgāt un izžāvēt līdz retušēšanai.

 

Tehnoloģija bija sarežģīta. Laboratorijas sarkanajā lukturī sākuma dega petrolejas lampa, kuras dūmus uz ielu novadīja izliekts skurstenis. Dažreiz tai blakus sildījās visur esošās peles, spoguļojoties vanniņā ar attīstītāju. Varat iedomāties? Laboratorijas noslēpumaino gaisotni es atceros visu mūžu. Laikam tā vēlāk ietekmēja fotogrāfa un kino dokumentālista profesijas izvēli.

 

No sarkanā gaismā kvēlojošās noslēpumainās laboratorijas es labprāt iegāju plašajā paviljonā. Šeit bija gaiši un svinīgi. Dekorācija, krēsls, spogulis līdz pat grīdai, vidū uz masīva koka statīva fotoaparāts formātā 18X24 ar plēšām, matētu stiklu un iespaidīgu objektīvu, kas aizvērts ar melnu vāciņu. Statīvs ar fotoaparātu pārvietojās uz ritentiņiem.

 

Šad un tad tēvs darbu uzticēja man. Kad nebija apmeklētāju, es atvēru objektīva vāciņu, izskaitīju, tāpat kā tēvs, ekspozīcijas laiku – 3-5 sekundes, it kā kādu fotografējot, un aizvēru objektīvu. Tas sagādāja man lielu prieku.

 

Izveidota filma “Ludza caur V.Franka objektīvu”

V.Franka darbnīca (stikla būve) atradās pie ugunsdzēsēju depo