Ludzas Lielā sinagoga


Uz 1937.gadu Ludzā bija 8 sinagogas, precīzāk – 3 sinagogas un 5 lūgšanu nami: 1. “Bet Hamedroš – Hechadoš” (Vienības iela 23, tagad 1.Maija iela), cēlis pilsētas iedzīvotājs Hiršs Rabinovičs 1860.gadā. Ēka – koka, jumts – skārda.
2. Lielā sinagoga (Vīenības iela 34), celta rabīna V.Altšulera laikā ap 1800.gadu. Ēka – koka, apšūta ar ķieģeļiem, jumts – skārda.
3. “Bet Hamedroš – Hajašon” (Vienības iela 36), celta rabīna V.Altšulera laikā ap 1790.gadu. Ēka – koka, jumts – skārda. Lielie remonti tika veikti 1829., 1860., 1901.gadā.
4. Lūgšanu nams “Bet Medroš – Harav” (Mazā Ezera krasta 4), cēla pilsētas iedzīvotājs Avsejs Edelšteins un Leibs Kļačko no privātiem ziedojumiem 1877.gadā. Ēka – koka, jumts – skārda.
5. Lūgšanu nams “Mirian Machasidim” (Vienības iela 38), cēla pilsētas iedzīvotāji Zeliks Hamušs ar privātiem ziedojumiem ap 1860.gadu. Ēka – koka, jumts – skārda.
6. Lūgšanu nams “Bet Hamedroš de Cilevičs” (Latgales iela 87), cēla pilsētas iedzīvotšjs Ābrams Locovs ap 1865.gadu. Ēka – koka, jumts – skārda.
7. Lūgšanu nams “Bet Hamedroš de Slobodka” (Tālavijas iela 112). cēla pilsētas iedzīvotājs Jankels Zusers ar privātiem ziedojumiem ap 1875.gadu. Ēka – koka, jumts – skārda.
8. Lūgšanu nams “Minian Ziske Levi” (Latgales iela 2a), cēla pilsētas iedzīvotājs Ziske Levi 1813.gadā. Ēka – koka, jumts – skārda. Ēka nodega 1938.gada 11.jūnijā ugunsgrēka laikā.


No paaudzes paaudzē Ludzas ebreju kopiena bija slavena ar tās rabīniem. Tāpēc ebreju tautas sabiedrībā tā tika dēvēta par „Latvijas Jeruzalemi”.
Pirmais pazīstamais Ludzas ebreju kopienas rabīns bija Volfs Altšulers, kurš pārcēlās uz dzīvi pilsētā 1786.gadā. Dzīves laikā viņš uzrakstīja un izdeva trīs garīga satura grāmatas. Rabīns V.Altšulers nomira 1806.gadā Ludzā.
Pēc V.Altšulera nāves par rabīnu tika iecelts Dāvids Cioni. Ir zināms, ka D.Cioni ieradies Ludzā 1802.gadā un pēc V.Altšulera nāves iecelts par rabīnu. Nodarbojies ar pareģošanu (kabalistiku) un miris 1808.gadā.
Dāvida Cioni dēls un darba turpinātājs Naftali Cioni Ludzā rabīna amatu pildīja 48 gadus – no 1808.gada līdz 1856.gadam. N.Cioni mīlēja un cienīja par augstām tikumiskajām īpašībām, vērību pret tautas vēlmēm un reti sastopamu pašaizliedzību: «cēlās naktī pulksten divos un līdz rītausmai studēja zinātni, saulei lecot, skaitīja lūgšanas, pēc tam atkal lasīja grāmatas, tad ātri uzkoda un devās pa pilsētu, lai apmeklētu slimos un nabadzīgos…Visus viņš saistīja ar savu vienkāršību un taisnību”. Naftali Cioni nomira 1856.gadā un apglabāts Ludzas ebreju kapsētā.
No 1856. līdz 1876.gadam par ebreju kopienas garīgo tēvu bija Naftali dēls Arons Cioni.
Pirmais Ļucinas rabīns no senas ebreju dinastijas Spānijā, kura saistīta ar radniecīgām saitēm ar izcilu ebreju zinātnieku un komentētāju Tanahu Don Ichaku benJegudu Abarbaneli (1437-1508) bija Don-Ihje (Donhin) Leizers (Eliezers). Dzimis 1847.gadā Drisas pilsētā (Verhņedvinska, Baltkrievijā). Vietējā rabīna Šabtaja Don – Ihje vecākais dēls. Ieguvis reliģisku izglītību pie Ļucinas rabīna Ārona-Zelig- Cioni. Vairāku gadu garumā bija Vižunas (Vižuonas) miesta rabīns Kovno (Kauņa, Lietuvā) guberņā.
Atvēra sveču ražošanas rūpnīcu, kur sveces lēja pēc paša receptes. 1876.gadā kļuva par Ļucinas rabīnu.
Don-Ihje (Donhin) Bencions – pēdējais Lucinas rabīns no Don-Ihje dinastijas, cionisma reliģijas darbinieks, ebreju vēstures pētnieks. Dzimis 1870.gada Ļucinā. Pilsētas rabīna Leizera Don-Ihje dēls. 1890.-1898.gados mācījies Viložinas (Baltkrievija) un Kovno (Kauņa, Lietuva) ješivās. 1898.gadā Kovno rabīns G. Rabinovičs un Slobodkas (Viljampole, Lietuvā) rabīns M. Danuševskis viņu iecēla rabīna kārtā. 1900.-1926.gados bija Viļakas (Marienhauzena) pilsētas rabīns. 1926.gadā nomainīja tēvu galvenā rabīna amatā Ludzā. Tēva ietekmē bija cionisma reliģijas aktīvs piekritējs. 1917.gada maijā piedalījās Septītajā Viskrievijas cionistu konferencē Petrogradā. Latvijas ebreju vidū veica jūtamu ieguldījumu līdzekļu vākšanā ebreju nometinājumiem Palestīnā. Vairāku ebreju vēstures pētījumu autors, kuri bija publicēti jidiša un krievu valodā.
Pirmajās dienās pēc nacistiskās Vācijas karaspēka iebrukuma PSRS teritorijā kategoriski atteicās pamest Ludzu un mudināt ebrejus bēgt uz Krieviju (kā to ieteica ebreju bēgļi no Lietuvas un Polijas). 1941.gadā tika nošauts. 1958.gadā vietējo ebreju grupa viņu pārapbedīja Ludzas kopienas kapsētā.
Dēli: Šabtajs Don-Ihje daudzus gadus bija Izraēlas reliģiskā izdevuma „Ha-Cofe” galvenais redaktors; Dāvids Don-Ihje strādāja par pasniedzēju mošavā Kfar-Hasidimā.
Mazdēli un mazmazdēli dzīvo Izraēlā.


Ludzas Lielā sinagoga, ņemot vērā ievērojamo autentisko koka daļu īpatsvaru, ir vecākā sinagoga Latvijā un Baltijas valstīs. Koka sinagogas (Ludzā, celta ap 1800.gadu, Rēzeknē, celta 1845.gadā) faktiski uzskatāmas par unikāliem Ziemeļaustrumu Eiropas ēbreju kultūras pieminekļiem, kas citur Eiropā zaudēti 20.gs.laikā. Ir saglabājušās ziņas, ka 700 gadu laikā Austrumeiropā ir uzceltas ap 700 koka sinagogu. Kopējais vēl eksistējušo koka sinagogu ēku (ar iekārtu) skaits Eiropā nav lielāks par 4-5.
Apmēram 19.gs. 3.ceturksnī, kad ēkai radušās tehniskas problēmas, tā tika apšūta ar māla kieģieļiem. Lielā sinagoga ir viena no retajām ēkām, kas netika skarta Ludzas lielā ugunsgrēka laikā 1938.gadā, kad izdega praktiski viss pilsētas centrs. Ēka izmantota kā dievnams līdz 20.gs.80.gadiem un ir saglabājusi oriģinālo veidolu, fasāžu arhitektonisko komponizīciju, koka pamatkonstrukciju, autentisku telpu plānojumu (priekštelpu, Lūgšanu telpu, uzejas kāpnes uz 2.stāvu, Sieviešu lūgšanu telpu, palīgtelpu (Svēto rakstu mācību telpu) un visus galvenos iekārtas priekšmetus vai to daļas, kas ir unikāli ebreju kultūras 18.-19.gs. kulta priekšmeti – Bima ar pulti, AronKodeš Toras glabāšanai, lasāmās pultis, galdi un soli.
2013.gada novembrī Ludzas Lielā sinagoga ir iekļauta valsts kultūras pieminekļu sarakstā kā unikāls koka arhitektūras piemineklis un ir valsts pilsētbuvniecības pieminekļa – Ludzas pilsētas vēsturiskais centrs – daļa.
2014.gada nogalē Ludzas novada pašvaldība uzsāka projektu «Ludzas Lielās sinagogas restaurācija un ebreju garīgā mantojuma atdzimšana» īstenošanu. Tā gavenās aktivitātes: sinagogas ēkas restaurācija, ekspozīciju izveide, amatnieku apmācības un pieredzes apmaiņa ar projekta partneriem Hordalandas Muzeju centru (Norvēģija). Sadarbībā ar projekta partneru ekspertiem precīzākai restaurējamās būves noteikšanai tika veikta nepieciešamo koksnes paraugu sagatavošana dendrohronoloģiskajai datēšanai. Tika konstatēts, ka relatīvi jaunākā no koksnes parauga gadskārtām veidojusies 1781.gadā, tādējādi precizējot un apstiprinot Ludzas Lielās sinagogas oriģinālo koka būvdetaļu senumu un palielinot tās izcilo retuma pakāpi.
Restaurācijas darbi ilga nepilnu gadu – no 2015.gada 20.marta līdz 2016.gada 22.janvārim. Ēkai nostiprināti pamati, restaurētas ārsienas, demontēti sarkanie sienu apdares kieģeļi, guļbaļķu sienas siltinātas un apšūtas ar koka deļiem, fasādes koka daļas krāsojumam izmantots auksti spiestas lineļļas gruntējums un augsti spiestas lineļļas minerālpigmentu krāsmateriāli. Saglabāts (nokrāsots) vēsturisks, 20.gs.30.gados no Austrālijas vests skārda jumts, nostiprinātas jumta koka konstrukcijas. Kāpņu piebūve demontēta, izveidoti jauni pamati un, izmantojot atgūtos apdares materiālus, piebūve atjaunota autentiski. Restaurētas vēsturiskas logu vērtnes un izgatavotas jaunas groplogu konstrukcija ar klasiskiem spaišļiem, restaurētas Lūgšanu telpas logu aplodas un otrā stāvas telpas vēsturiskās durvis, pārējo telpu logu komplekti un durvis izgatavotas jaunas pēc vēsturisko paraugiem. Arī ēkas iekštelpās veikti apjomīgi atjaunošanas darbi: otrā stāva telpā restaurēta autentiskā dēļu grīda, priekštelpā izlikta interjeram pieskaņota grīda no demontētajiem fasādes kieģeļiem, pirmajā stāvā ieklāta jauna koka dēļu grīda, uzmūrētas 3 krāsnis. Saglabāts (apmēram 65 %) vēsturisks sienu apmetums, nostiprināti krāsas slāņi. Restaurēts unikāls koka dēļu kupols – vienīgais šāds saglabājies visā Baltijas reģionā.