Atklāta I.Kraģa darbu izstāde
2019.gada 13.decembrī tika atklāta I.Kraģa darbui izstāde “Koka burvība”.
Pats autors bija īpaši pacilātā garastāvoklī, jo tas viņam bija īpašs pasākums – pirmā izstādes atklāšana.
“Vēlme pagatavot ar paša rokām ko oriģinālu, atšķirīgu, ir urdījusi visu laiku. Kādu laiciņu esmu aizrāvies ar metālu, taču koks man tomēr ir mīļāks. Pārsvarā saviem darbiem izmantoju egli un priedi. Man ļoti patīk koka smarža, es allaž strādāju ar prieku. Materiālus savam darbam pārsvarā pērku, kaut arī tas nemaz nav tik viegli izdarāms. Taču, staigājot pa mežu, turu acis vaļā. Ja izdodas atrast kādu interesantas formas sakni, zaru vai koka izaugumu, noteikti arī tos izmantoju darbā. Reizēm interesantus un darbam noderīgus kokus izskalo upe”, – uzsver I.Kraģis.
I.Kraģis dzimis 1938.gadā Kurzemē starp Auci un Saldu “Stūrumuižā”. Tēvs -strādīgs zemnieks. Saimniecībā bija pārtikusi: bija sava pļaujmašīna, labības kuļmašīna. Mazo Igoru uz Stūrumuižas pamatskolu vecāki veda ar ratiem. Bezrūpīgā bērnība beidzās 1945.gadā, kad tēvu izsūtīja uz Vorkutu, kur viņš arī palika. Nāca kolhozu laiks. Zemnieku saimniecība palika bez tehnikas. “Kolhozu uz tukšas vietas nevar dibināt”, – atceras šos laikus Igors, – “atnāca un paņēma visu īpašumu”. Matēs brālis palīdzēja uzturēt mājas saimniecību.
Bet pēc 4 gadiem, kad pusaudzim bija vien nepilni 11 gadi, ģimene tika izsūtīta uz Kokčetovas apgabala kolhozu “Telguhinskij”. Apkārt bija stepes, ziema un neziņa par savu nākotni. Igors iekārtojās darbā uz kombaina par palīgu. “No ēdamā mums bija dažas voblas līdzi. Nekāda dižā bagātība… Bet apkārt bija putenis. Skaties, ka tikai neaizputina pavisam. Nolēmām atrast, kur pārnakšņot. Pa ceļam trāpījās kāda māja. Iegājām iekšā, spriežot pēc patikamās smaržas saimniece kotletes cepa… Ak vai, cik garšīgi smaržoja… Viesmīlīgā saimniece apžēlojās par diviem kombainieriem – iedeva paēst un teica, ka varam pārnakšņot. Man vajadzēja doties vietējā skolā, kur mācījās vietējie bērni. Pa otram lāgam – 1.klase. Līdz savām skolas gaitām Sibīrijā krievu valodu Igors speciāli nebija mācījies. Tomēr gada beigās pamanījos kļūt par apaļo teicamnieku”.
Šaja laikā tapis pirmais koka meistardarbs. Ģeogrāfijas stundā nebija ar ko norādīt vietas. Igors pats savām rokām izgatavojis apgleznotu rādītājkoku. Jaunais mākslinieks uz tā atainojis upi Volga un Voldajas augstieni.
1956.gadā Igors atgriezās Latvijā un kļuva par bezdarbnieku, jo darbu varēja dabūt tikai caur pazīšanos. 3 mēneši biija pavadīti darba meklējumos un tad jauneklis saņēma pavesti un kļuva par karavīru. Viņu iesauca Urālos – Perbasa apgabalā. Pēc dienesta Igors atgriezās uz Rīgu ar apbalvojumu “Kara celtniecības teicamnieks”.
Iekārtojās darbā vagonu rūpnīcā par mācekli un paralēli apguva metālapstrādi tehnikumā.
Gandrīz katrā uzņēmumā bija klubi un rīkoja balles. “Skaists uzvalks, balta kaklasaite, matu griezums “Kanatka” – lūk kā agrāk mēs devāmies uz sarīkojumiem. Tagad tā vairāk nav”, – piebilst Igors. Vienā no ballēm, Igors iepazinās ar savu sievu – Helēnu Ļipstovu. Viņu ģimenē piedzima dēls.
Pēc 10 nostrādātiem gadiem Igors nokārtoja 6. kategoriju savā specialitātē un kļuva par virpošanas meistaru.
Gūtā darba pieredze ļāva viņam iekārtoties darbā par darbmācības skolotāju un mācīt proftehniskās skolas un dzelzceļnieku arodvidusskolas audzēkņus.
Vēlāk sekoja darbs iekārtojās aviācijas nozarē. Igors iekārtojās par meistaru.
Igors iekārtojas darbā par atslēdznieku uzņēmumā “Energoremonts”. Pats saka, ka darbs bija radošs, jo vajadzēja pēc rasējumiem salikt kopā dažādas detaļas.
1989.gadā I.Kraģis tika ievēlēts par deputātu. Seko barikāžu laiks.
Pēc barikādēm Igors strādā par saimniecības darba vadītāju un apsaimnieko 3 ēkas, vēlāk iekārtojas darbā par kontrolieri dzelzceļa stacijā.
1998.gadā viņš devās pelnītajā atpūtā un pārbrauca uz mūsu novadu. Viņa sievai ir māja Mērdzenes pagasta Rūzoros. Kopš 2006.gadā I.Kraģis dzīvo Ludzā.
Lai vislabāk raksturotu Igoru, laikam noderēs vārdi – sava ceļa gājējs. Viņš nekad nav gājis citu pavadā, bet meklējis savu ceļu. Gan dzīvē, gan radošajā procesā. Visvairāk nemīl atkārtoties, tāpēc katram darbam jābūt vismaz ar jaunu niansi.

I.Kraģi ar muzikālu priekšnesumu iepriecināja Ludzas Tautas nama vokālais ansamblis “Sarmas zieds” (vadītāja K.Demko-Seņkāne)