Atklāta izstāde “1949.gada 25.martu pieminot…”

---

Pagātne var kļūt ne vien par smagu rungu, ar kuru dzīt zemē tautas pašapziņu, vairojot upura tēlu, bet rūgta pieredze, kas nododama nākamajām paaudzēm, lai tās nezaudētu modrību, aizstāvot vērtības, ko kādreiz sveša vara centās iznīcināt. 1949.gada 25.marts ir Latvijas vēstures tumšākā lappuse, kuras skaudro vēstījumu, lai kā to arī gribētos, aizmirst nevaram atļauties.

1949. gada marta deportācijās, kuras tika slepeni sauktas par operāciju “Krasta banga”, tika izsūtīti vairāk nekā 90 000 Baltijas valstu iedzīvotāju, gandrīz puse no viņiem – 42125 bija no Latvijas.

Naktī no 1949. gada 24. uz 25. martu daudzās Latvijas sētās ļaudis no miega modināja šauteņu laižu vai smagu zābaku sitieni durvīs. Bruņotie atnācēji – padomju Valsts drošības ministrijas iekšējā karaspēka zaldāti un virsnieki, arī vietējie padomju aktīvisti – paziņoja, ka mājiniekiem dotas divas stundas laika, lai savāktu mantas ceļam uz lielās padomju dzimtenes austrumu apgabaliem. Turp viņi tika pārcelti speciāli nometināto statusā bez tiesībām jebkad atgriezties dzimtenē.

Šī bija plašākā deportācijas akcija,  kad Latvijas iedzīvotāj izsūtīti uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem, taču ne tuvu ne vienīgā, kuru staļiniskais režīms vērsa pret tiem, kurus uzskatīja par sev potenciāli bīstamiem.

Katra izsūtītā ģimene varēja ņemt līdzi viņai piederošo mantu – apģērbu, traukus, sīko saimniecības inventāru un pārtikas produktus, bet viss pārējais īpašums tika konfiscēts. Izvedēji bieži nedeva pietiekamu laiku, lai to izdarītu. Viss pārējais īpašums tika konfiscēts. Pēc oficiālo varas iestāžu norādījumiem izsūtīto saimniecībās palikusī labība bija jānodod valstij, kartupeļus vajadzēja realizēt finanšu iestādēm, bet personīgās mantas pārdeva vietējo patērētāju biedrību veikalos. Daudzi kulaku saimniecībās palikušie lopi un lauksaimniecības inventārs bez atlīdzības tika nodots kolhoziem, bet daļa mantas tika paņemta nenomaksāto parādu segšanai.

Atkarībā no ceļa mērķa tāluma un laika apstākļiem ļaudis nonāca galapunktā apmēram no 5. aprīļa līdz pat 3. maijam. Tomskas apgabalā nonākušiem bija tas garākais ceļš, jo vilciena galapunktā (piemēram, Asino u.c.) bija jāgaida apmēram mēnesis, kamēr Obā izies ledus.

Deportētie tika aizvesti un nometināti trūcīgos kolhozos un sovhozos.Tūkstošiem nepamatoti aizvestie sāka dramatisku cīņu par izdzīvošanu. Sekoja smags darbs bez atlīdzības, daudzviet bads, slimības, tuvinieku nāves, padomju varas funkcionāru nelabvēlīgā attieksme un pazemojumi.

No Ludzas pilsētas un apriņķa tika izsūtīti 629 cilvēki. No Ludzas tika izsūtīti 37 cilvēki, no Kārsavas- 13, no Briģu pagasta- 11, no Ciblas pagasta- 30, no Istras pagasta- 20, no Kārsavas pagasta- 148, no Mērdzenes pagasta- 173, no Nirzas pagasta-82, no Pasienes pagasta- 9, no Pildas pagasta-35, no Rundēnu pagasta- 18, no Šķaunes pagasta- 37, no Zvirgzdenes pagasta-58.

Izstādē apmeklētāji var apskatīt materiālus, kas vēsta par mūsu novadnieku likteņiem Sibīrijā.