Atklāta izstāde „Tā mēs gājām uz neatkarību…”
Nemitīgais laika ritējums mūs atkal atvedis janvārī. Daudziem Latvijā tas joprojām saistās ar atmiņām par barikāžu laiku – 1991.gada janvāri. Šogad aprit jau 25 gadi kopš Latvijas Tautas frontes organizētajām barikādēm, kurās piedalījās Latvijas neatkarības aizstāvji no visiem mūsu valsts novadiem.
Uzstājas Ludzas novada priekšsēdētājas vietnieks A.Meikšāns
Nemitīgais laika ritējums mūs atkal atvedis janvārī. Daudziem Latvijā tas joprojām saistās ar atmiņām par barikāžu laiku – 1991.gada janvāri. Šogad aprit jau 25 gadi kopš Latvijas Tautas frontes organizētajām barikādēm, kurās piedalījās Latvijas neatkarības aizstāvji no visiem mūsu valsts novadiem. Starp daudziem ludzāniešiem, kas piedalījās barikādēs, bija arī Pēteris Jezupovs. Ludzas Novadpētniecības muzejā glabājas viņa atmiņu pieraksts:
Toreiz mums bija viens mērķis – Latvijas neatkarība. Mēs „cīnījāmies” par savu karogu, savu himnu. Uz Rīgu izbraucām 1991.gada 15.janvārī – brauca no visa Ludzas rajona – ludzānieši, ciblānieši, kārsavieši…visi! Dvēseli sildīja arī tāds fakts, ka uz barikādēm visus pavadīja Ludzas Romas katoļu baznīcas prāvests J.Buļs – svētīja barikāžu dalībniekus un deva līdzi medaljonu ar Dievmātes attēlu. Rīgā mēs bijām Zaķusalā pie Televīzijas, tur bija Ludzas rajona postenis. Neviens tajā laikā nedomāja konkrēti par sevi, par savu dzīvi. Mēs bijām pilnīgi bez ieročiem. Nebija nekādu ieroču! Bet bijām gatavi turēties līdz pēdējam… Uz Rīgu neviens nebrauca, lai saņemtu kādu apbalvojumu. Tā bija cilvēku pārliecība. Nebraukt es nevarēju! Atzinīgi jāvērtē arī tie priekšnieki, kuri laida uz barikādēm savus darbiniekus. Cik es zinu, varēja braukt kaut uz 1 dienu, kaut uz 1 nedēļu. Visu laiku, kamēr bijām barikādēs, cilvēki dalīja karstu kafiju un tēju, maizi un pat pašu adītus cimdus. Cilvēki bija ļoti atsaucīgi.
Kas notika Ludzā 20.gs. 90-jos gados?
Sākoties Trešajai atmodai, tās norisēs aktīvi iesaistījās arī ludzānieši. Pēc Latvijas Tautas frontes I kongresa Rīgā Ludzā tika izveidota iniciatīvas grupa (tajā iekļaujas Lauktehnikas rajona nodaļas strādnieks J.Tutins, kultūras nama darbinieks V.Masalis, tautas izglītības nodaļas inspektore A.Sergejeva, skolotājas J.Čekstere, R.Ivulāne, H.Ūzulāne, I.Masale, M.Kārkla, M.Bogomola, M.Pundure un citi). Tautas frontes nodaļas veidošanā lielu ieguldījumu devuši vidusskolas pedagogs Rihards Kārkls, Marija Siņavska, korespondente Jeļena Arbuzova. 1988.gada novembrī LTF Ludzas nodaļa uzrakstīja Ludzas rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejai iesniegumu, kurā lūdza noteikt vietu sarkanbaltsarkanā karoga izkāršanai Ludzā. Kā iespējamās vietas tika minēts kultūras nams, pasta un sakaru mezgla ēkas, kā arī pilsdrupas un muzejs. 28.novembrī tika izveidota komisija, kurai bija jāizskata un jāpieņem lēmums par minēto jautājumu. Rezultātā kā vispiemērotāko variantu karoga pacelšanai izvēlējās vecā pasta ēku. Tajās dienās pie pilētas izpildkomitejas ārdurvīm varēja redzēt desmitus cilvēku ar plakātiem un sarkanbaltsarkano karogu rokās. 1988.gada 24.decembrī plaša mītiņa laikā virs vecā pasta mājas tika pacelts pirmais sarkanbaltsarkanais karogs. Nākošā gada 27.februārī Latvijas simbols sāka plīvot arī virs Ludzas rajona izpildkomitejas ēkas.
1991.gada 15.janvārī plkst.12.00 Ludzas rajona iedzīvotāji – Latvijas neatkarības piekritēji ar vairākiem autobusiem izbrauca uz Rīgu. Ik rītu Ludzas Romas katoļu baznīcā notika aizlūgumi par cilvēkiem, kas šajās dienās stāvējušās Latvijas neatkarības sardzē. Ludzā Latvijas tautas fronte nodibināja tautas pašaizsardzības fondu. Tas vāca līdzekļus, lai veiktu konkrētus aizsardzības pasākumus, kompensētu varbūtējos zaudējumus un materiāli atbalstītu nevainīgi cietušās personas un viņu ģimenes locekļus. Ludzas rajona Tautas pašaizsardzības štābs savāca un aizsūtīja uz Rīgu ziedojumus par summu 3943.63 rbļ.
16.janvārī Ludzas 1.vidusskolā tika organizēts sēru mītiņš, lai pieminētu bojā gājušos Lietuvas Republikas galvaspilsētā. Tajā piedalījās vidusskolas skolotāju kolektīvs un 7.-12.klašu audzēkņi (skolas aktu zālē bija uzlikts Lietuvas karogs ar sēru lenti, uzrakstīti bojā gājušo uzvārdi, skanēja sēru mūzika, tika aizdegta piemiņas svece; mītiņa laikā skanēja Raiņa dzeja no krājuma „Klusā grāmata”. Visus klātesošos uzrunāja skolas ārpusklases darba organizatore Ligita Valijeva).
1991.gada janvāra vidū tautas brīvības cīņās iestājās kulminācijas punkts – Latvijas ļaudis masveidā devās uz janvāra barikādēm. Tie dežurēja uz steigā improvizētiem betona bloku un smagās tehnikas izveidotiem nocietinājumiem ap stratēģiski svarīgākajām vietām un objektiem.
Barikādēs piedalījies arī ludzānietis Jānis Ivulāns: “1991.gadā studēju Latvijas Lauksaimniecības Universitātes 2.kursā. Uzzinot par notikumiem Rīgā kopā ar istabas biedriem un draudzeni Solvitu Dālderi (tagad sieva) nolēmām doties uz Rīgu, lai piedalītos Latvijas Tautas frontes rīkotajā protesta manifestācijā. Vispirms bija jādodas uz Rīgas Tehniskās Universitātes studentu bāzi, kur piereģistrēja visus barikāžu dalībniekus un katram izdalīja gāzmasku (to Jānis kā tā laika liecību ir uzdāvinājis muzejam). Dežurējām pa nakti, pa dienu devāmies atpakaļ uz Jelgavu, lai apmeklētu lekcijas. Pasniedzēji pret studentiem, kas piedalījās barikāžu notikumos, izturējās ar īpašu cieņu, bieži vien tika piedots kāds neizpildīts mājasdarbs vai arī atlaisti mācību parādi – it īpaši tad, ja juta, ka students ož pēc ugunskura dūmiem. Visšausminošākās bija 14. un 17. janvāra naktis, kad notika specvienības OMON uzbrukumi. Pozitīvu emocionālu sajūtu Barikāžu laikā deva tautas vienotība un solidaritāte. Netika šķirots, kurš bagāts, kurš nabags, kurš vecs, vai jauns…”.