Atklāta A.Luteres gleznu izstāde „Mana sirds joprojām Latgalē


No 29.septembra Ludzas Novadpētniecības muzejā skatāma izstāde “Mana sirds joprojām Latgalē”, kura veltīta mūsu novadnieces – mākslinieces Antonijas Luteres 70 gadadienai. Spilgta personība 1970. – 80.gadu latviešu glezniecībā Antonija Lutere (dz. Romanova) dzimusi 1946.gada 7.oktobrī Ludzā stacijas dežuranta ģimenē. Viņas tēvs pēc tautības bija polis, bet māte bija īsta latgaliete. Jau no bērnības A.Luterei bija ļoti tuvs zaļais un sarkanais krāsu salikums, kas sastopams Latgales tautas tērpos. Ģimenē auga divas māsas. Bērnība, kad meitenē pamodās interese par zīmēšanu, tēvs bēniņos iekārtoja darbnīcu. Tēvs teicis: “Kad Antonija zīmē, viņu nedrīkst traucēt.” Māsa Regīna gāja ravēt, bet Antonija – zīmēt.

No 29.septembra Ludzas Novadpētniecības muzejā skatāma izstāde “Mana sirds joprojām Latgalē”, kura veltīta mūsu novadnieces – mākslinieces Antonijas Luteres 70 gadadienai. Spilgta personība 1970. – 80.gadu latviešu glezniecībā Antonija Lutere (dz. Romanova) dzimusi 1946.gada 7.oktobrī Ludzā stacijas dežuranta ģimenē. Viņas tēvs pēc tautības bija polis, bet māte bija īsta latgaliete. Jau no bērnības A.Luterei bija ļoti tuvs zaļais un sarkanais krāsu salikums, kas sastopams Latgales tautas tērpos. Ģimenē auga divas māsas. Bērnība, kad meitenē pamodās interese par zīmēšanu, tēvs bēniņos iekārtoja darbnīcu. Tēvs teicis: “Kad Antonija zīmē, viņu nedrīkst traucēt.” Māsa Regīna gāja ravēt, bet Antonija – zīmēt.

Tolaik Antonija vēl nezināja, kā gatavot krāsas, mēģināja pigmentus jaukt ar saulespuķu eļļu. Gleznoja savu draudzeņu portretus.

Skolas gaitas uzsākusi Istalsnas astoņgadīgajā skolā, no 1961.gada mācījās Rīgas Lietišķās Mākslas vidusskolā, kur tolaik strādājis arī mūsu novadnieks – tēlnieks Leons Tomašickis. No 1968.gada līdz 1974.gadam viņa studēja Latvijas Mākslas akadēmijā. Pirmo reizi izstādē piedalījās 1974.gadā ar darbu “Aiz loga jau pavasaris”. Mākslinieku savienības biedre kopš 1978. gada.

A.Lutere par saviem akadēmijas laika darbiem teica: “Man mūžīgi kompozīcija bija trauksmaina. Gleznoju Džutas sievas kā grotesku. Tajā laikā es sevi meklēju. Mani ļoti saistīja ekspresionisms. Pa gaisu gāja faktūras, milzu triepieni. Tā laika lēnajai domāšanai pretstatā it kā prasījās kaut kas trakojošs, un cilvēki gleznas novērtēja. Esmu pateicīga presei, ka mani uzreiz ievēroja”.

Iedzēru kafiju, strādāju, turpat uz lāčādas nokritu un gulēju, un, gaismai austot, turpināju gleznot…

Māksliniece iedvesmu saviem darbiem radusi dabā, mīļos cilvēkos. A.Lutere savos darbos attēloto trauksmainu estētisko skatījumu uz dzīvi, savas izjūtas, kas ir spilgtas, degošas, eksplozīva dvēseles nemiera piepildītas. Viņas audeklos atklājas gan līdzcietība, gan protests un izmisums. To A.Lutere spēja panākt ar spilgtām krāsu gammām, kas vijas caur ikvienu viņas darbu. “Spēlējot” ar krāsām, viņa spēj parādīt savu attieksmi pret dzīvi, dabu, cilvēkiem. Par gleznošanu viņa teica: “Gleznošanas procesā ir kaut kas suģestējošs, maģisks. Mēdzu gleznot vienā elpas vilcienā. Iedzēru kafiju, strādāju, turpat uz lāčādas nokritu un gulēju, un, gaismai austot, turpināju gleznot… It kā atodu sevi visu gleznai. Gleznu jājūt kā mūziku.” Mākslinieci vienmēr interesējis mākslas darba saturs, bet jūtas ļoti pagodināta, ja kāds mākslas cienītājs novērtējis arī gleznieciskās vērtības.

Nozīmīgs gads mākslinieces radošajai daiļradei bijis 1980.gads, kad viņa pārstāvējusi Latvijas jaunos māksliniekus Somijā un sarīkojusi izstādi savā sapņu zemē Spānijā – Madridē. Par Spānijā pavadīto laiku A.Lutere atceras: “Vakaros tur cilvēki iziet ielās, pagalmos uz paaugstinājumiem jaunieši dejo. Stāvēju malā un skatījos, un viens spānis mani uzrāva augšā uz dēļiem. Es dejoju, atbildēju partnerim ar kustībām, ar izjūtu kā glezniecībā. Tas bija Granādā, un apkārtējie sauca – Mis Granada! Mani apbēra ar ziediem un aplika lenti. Sāka runāt, un atklājās, ka es neprotu spāniski. Viņi mani bija noturējuši par spānieti! Atnāca tulks. Mani fotografēja, uztaisīja plakātu Antonija Lutere de la Riga.”

A.Luteres radošais devums ir dziļi balstīts uz tautas dvēseles dzīlēm, dzīparu košumu, teiksmu, dziesmu un pasaku burvestību.

Vēl māksliniece piedalījusies izstādēs Polijā, Vācijā, protams, arī Latvijā. Mākslinieces darbi atrodas daudzviet pasaulē: Anglijā, Amerikā, Meksikā u.c.

Nekas mani tā nesaviļņo kā dzimtas zemes zilās debesis…

A.Lutere ir daudz ceļojusi, tomēr pati saka: «Bet nekas mani tā nesaviļņo kā dzimtas zemes zilās debesis, Latgales ezeru klusais viļņojums, balto berzu šalkas, linu lauki. Man liekas, ka mākslinieks tikai tad ir spējīgs strādāt pilnvērtīgi un aizraujoši, ja viņš saistīts ar dzimto novadu, tā ļaudīm». Antonija Lutere labprāt piedalījās rīkotājos pasākumos Ludzā. 1977.gada jūnijā Ludza atzīmēja savas pastāvēšanas 800.jubileju. Pasākuma laikā tika atklāts piemiņas akmens (atrodas starp grāmatnīcu Zvaigzne ABC, pareizticīgo baznīcu un viesnīcu “Lūcija”), kuru pilsētas apkaimē bija atradis mērdzenietis Jevgenijs Ivanovs, notika grandiozs teatralizēts uzvedums. Uz pasākumu kā goda viesis bija uzaicināta māksliniece Antonija Lutere.

  1. Lutere darbojusies grāmatu grafikā, veiksmīgi noformējusi un ilustrējusi daudzus izdevumus – A. Kroņina, D. Zigmontes, A. Vējāna, V. Alatirceva, L. Kamaras, J. Mauiiņa un citu literātu darbus. Viņa ir filmējusies arī mākslas filmās: O.Dunkera “Tauriņdejā”, Dovženko kinostudijas filmā “Dievi un sātani”.

Izstādē apskatāmas gleznas ir no mūsu muzeja krājuma. Tās kādreiz ir uzdāvinājusi pati māksliniece! Izstāde skatāma līdz š.g. 26.oktobrim. Laipni lūdzam!