Latvijā svinam Starptautisko veco ļaužu dienu.
2012.gada 28. septembrī mēs muzejā laipni gaidījām visus, kuri kopā ar mums vēlējās atzīmēt saviļņojošos un jaukos svētkus — Veco ļaužu dienu.
Atmosfēra muzejā bija silta un sirsnīga, jo rokrokā ar sudraba vecuma ļaudīm šurp atnāca viņu mazdēli un mazmeitas. Jaunā paaudze ar interesi klausījās vecmāmiņu un vectētiņu stāstītajā.
Pasākumā uzstājās Ludzas Tautas nama ansamblis
Klāt rudens, ražas novākšanas laiks. Tas sasaucas ar īpašu posmu cilvēka dzīvē — dzīves rudeni, kas arī nes bagātīgus augļus: dzīves gudrību, zināšanas, pieredzi.
Rudens lapkriša laikā, kad pabeigti galvenie lauku darbi un ievākta raža, Latvijā svinam Starptautisko veco ļaužu dienu.
Pēc 1990. gadā ANO Ģenerālās asamblejas pieņemtās rezolūcijas Par Veco ļaužu dienas apstiprināšanu ir kļuvis par vieniem starptautiski svinamiem gaišiem un jaukiem svētkiem vairāk. Nu ik gadus 1. oktobrī, kad savas tiesības pieteicis zelta rudens, mēs godināsim tos, kuri savus spēkus un zināšanas veltījuši savai tautai, ziedojuši savu veselību un jaunības sparu, audzinot sev cienīgu maiņu.
2012.gada 28. septembrī mēs muzejā laipni gaidījām visus, kuri kopā ar mums vēlējās atzīmēt saviļņojošos un jaukos svētkus — Veco ļaužu dienu.
Atmosfēra muzejā bija silta un sirsnīga, jo rokrokā ar sudraba vecuma ļaudīm šurp atnāca viņu mazdēli un mazmeitas. Jaunā paaudze ar interesi klausījās vecmāmiņu un vectētiņu stāstītajā.
Bet stāstāmā netrūka — noiets taču pietiekami ilgs dzīves ceļš, kas nebūt nebija viegls un rozēm kaisīts. Saviļņojošas un emocionālas bija ludzāniešu Veras Brokas un Emīlijas Staškevičas atmiņas par saviem jaunības gadiem. Emīlija Staškeviča ilgus gadus ir folkloras ansambļa un senioru deju kolektīva dalībniece. Viņas dzimtā vieta — nelielais Biņevas ciems Zvirgzdenes pagastā. Tēvs Broņislavs un māte Anna, tipiski Latgales zemnieki, nenoguruši strādāja, lai varētu paēdināt un apģērbt savu lielo ģimeni. Tēvs bija arī talantīgs amatnieks, varēja gan zābakus sašūt, gan grozu nopīt, gan zirgu apkalt. īpaši prātā Emīlijai palikušas latgaliešu un latviešu tautas dziesmas, ko tēvs garajos rudens un ziemas vakaros mēdza dziedāt ģimenes lokā. Emīlija mantojusi tēva skanīgo balsi un mīlestību pret latgaliešu dziesmām. Viņa dzied visu savu mūžu, dzied arī viņas meita Ingrīda. Ģimenes tradīciju turpina arī mazmeita Sanda Paškeviča. Sanda mācās Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas 4. kursā un vienlaicīgi vada arī Ludzas Tautas nama sieviešu vokālo ansambli. Duets Sanda un Jana veltīja muzikālu sveicienu visiem pasākuma apmeklētājiem.
Koša un atmiņā paliekoša bija Bērnu un jauniešu centra direktores Eleonoras Obrumānes uzstāšanās. Viņas norunātā latviešu tautas pasaka Tēva padoms atgādināja pasākuma dalībniekiem, ka vecākās paaudzes turēšana godā un cieņā ir sena latviešu tautas tradīcija. Mīlestība un vecāku un vecvecāku uzklausīšana veido katras ģimenes pamatu. Tieši tā bērni un mazbērni no paaudzes paaudzē saņem un nodod visas ģimeniskās pamatvērtības. Mēs, muzeja darbinieki, vēlreiz sirsnīgi sveicam visus Starptautiskajā veco ļaužu dienā. Gribam uzrunāt jauniešus: godiniet un cieniet savus vectēvus un vecmāmiņas. Viņi audzināja jūsu vecākus un ari jūs, viņiem nācās tik daudz ko piedzīvot un pārdzīvot, bet viņi prata tikt ar dzīves nedienām galā. Atcerieties to!
Pirmā no kreisās: Bērnu un jauniešu centra direktore Eleonora Obrumāne