Ludzas muzejs jaunu tūrisma sezonu sāks ar jaunās ekspozīcijas atklāšanu
Pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas MUZEJU NOZARES ATTĪSTĪBAS PROGRAMMA un Ludzas novada pašvaldības atbalstam objekts „Jaunsaimnieka māja” tika sakārtots un vērs savas durvis apmeklētājiem jaunajā tūrisma sezonā. Objektu muzejam ir uzdāvinājusi tā īpašniece uzņēmēja Valentīna Lazovska (tajā laikā – Ludzas pilsētas domes priekšsēdētāja). No š.g. 1.jūnija līdz 30.septembrim VKKF projekta Nr. 2016-1-KMA-M04007 ietvaros tika pabeigti objekta “Jaunsaimnieka māja” labiekārtošanas darbi un izveidota ekspozīcija “…bet sirdī visu mūžu nesu saules dienu, no tēva mājas mīļās pasaules” (ekspozīcijas nosaukumā tika izmantota dzejnieces J.Tabūnes dzejas rinda, kura vislabāk ataino ekspozīcijas nozīmi un būtību).
Māja piederēja Silkānu ģimenei, uz muzeja teritoriju tā tika pārvesta 2008.gadā
Ar Latvijas Satversmes sapulces 1920.g. 16. septembra pieņemto agrārreformas likumu tika radīts valsts zemes fonds zemnieku sīksaimniecību paplašināšanai un jaunu saimniecību ierīkošanai. Uz šī likuma pamata valsts zemes fondā Latgalē tika ieskaitīti 824 246 ha, no kuriem sadalīšanai paredzēti 350 000 ha. Latgalē sādžu zeme tika sadalīta viensētās vienlaicīgi sadalot dzimtas zemi pilngadīgajiem ģimenes locekļiem. Pārceļot ēkas uz viensētā apvienoto zemi, varēja izmantot Zemes bankas aizdevumu un saņemt būvkokus no valsts mežiem par pazeminātu cenu uz nomaksu.
Daudzi jaunsaimnieki sāka celt laikmetam atbilstošas dzīvojamās mājas un saimniecības ēkas. Salmu jumtu vietā dzīvojamajām mājām klāja dakstiņu vai skārda jumtus. Uzlaboja ēku pamatus – zem ēku pakšiem pavelto akmeņu vietā iemūrēja ciešus akmens pamatus. Paplašināja dzīvojamo māju logus un durvis, jo līdz ar apkures ietaišu uzlabošanu un labu ķieģeļu vai podiņu krāšņu un dūmeņu ievietošanu nebija vairs tik ļoti jārūpējas par siltuma saglabāšanu dzīvojamās telpās. Pēc muižu un pilsētu celtniecības parauga pie dzīvojamo māju ieejas durvīm būvēja lieveņus, balkonus, vējtverus. Kā spilgts laikmeta simbols – ar stiklotām sienām slēgtas piebūves – verandas. Apzāģēto baļķu sienas no ārpuses apšuva ar gropētiem dēļiem un nokrāsoja. Izmantoja vietējās krāsvielas: okeru uz lineļļas pamata vai tikai okeru, kas ēkas ietonēja dzeltenīgā krāsā.
Pati māja tika būvēta daudz plašāka, uz diviem galiem – dzīvojamo un t.s. “auksto” galu. Vienā no iekštelpām izveidoja gaišu virtuvi ar riņķu pavardu – plīti. Pie šādām mājām sāka stādīt tūjas.
- gs. 30.-40.-tajos gados ievērojami tika uzlabota saimnieka dzīvojamo telpu iekšējā apdare – vismaz vienā istabā izbalsināja sienas un griestus, ielika dēļu grīdas un izkrāsoja tās ar eļļas krāsu. Krāsnis sāka balsināt ar kaļķiem.
Telpu iekārtas priekšmeti un to izvietojums šajās mājās aizvien vairāk sāka atgādināt labi iekārtotus pilsētnieku dzīvokļus. Jau XIX gs. beigās turīgo saimnieku dzīvojamo telpu iekārtojumā palēnām izzuda mājās gatavotās mēbeles. To vietā stājās pēc muižu un pilsētu paraugiem speciālistu darinātas gultas, skapji, krēsli, koka dīvāni ar kokgriezumu rotātām atzveltnēm; parādījās niķelētas gultas ar augstiem atsperu matračiem, ar spalvu spilveniem. Dzīvojamās istabas vidū novietoja izvelkamu, lielākoties apaļu, pulētu galdu un krēslus ap to. Istabas lielākais greznums bija liels tualetes spogulis ar skapīti apakšā. Pie sienām sāka parādīties lubu bildītes, papīra sedziņas, pulksteņi, bet vecos skalturus ar degošajiem skaliem un petrolejas kvēpenes, kas apgaismoja istabu, nomainīja pakaramas petrolejas lampas ar stikla abažūru. Pie logiem sāka kārt aizkarus, pie sienām likt dekoratīvas segas, glezniņas un izšūtus dvieļus, gultas pārklāt ar austām segām, uz grīdām klāt dekoratīvus celiņus.
Silkānu ģimenes māja atrada vietu muzejā
Viena no šādām mājām mūsu apriņķī piederēja Silkānu ģimenei. Uz muzeja teritoriju tā tika pārvesta 2008.gadā un veselus astoņus gadus gaidīja savu rindu, lai tiktu pabeigti visi apdares un labiekārtošanas darbi. Pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas MUZEJU NOZARES ATTĪSTĪBAS PROGRAMMAun Ludzas novada pašvaldības atbalstam objekts tika sakārtots un vērs savas durvis apmeklētājiem jaunajā tūrisma sezonā. Objektu muzejam ir uzdāvinājusi tā īpašniece uzņēmēja Valentīna Lazovska (tajā laikā – Ludzas pilsētas domes priekšsēdētāja). No š.g. 1.jūnija līdz 30.septembrim VKKF projekta Nr. 2016-1-KMA-M04007 ietvaros tika pabeigti objekta “Jaunsaimnieka māja” labiekārtošanas darbi un izveidota ekspozīcija “…bet sirdī visu mūžu nesu saules dienu, no tēva mājas mīļās pasaules” (ekspozīcijas nosaukumā tika izmantota dzejnieces J.Tabūnes dzejas rinda, kura vislabāk ataino ekspozīcijas nozīmi un būtību).
Lielā Silkānu saime
J.Silkāna māja pārvesta no Ludzas raj. Pušmucovas pag. Avīšu ciema (agrāk Ludzas apriņķa Mērdzenes pagasts). Tā ir divu brāļu dzīvojamā māja. Pēc 1935. gada iedzīvotāju sarakstiem, mājā dzīvojušas divas ģimenes: Silkans Jezups, dzimis1863.gadā, ar ģimeni un Silkans Antons, dzimis 1870.gadā. Silkana Antona zemes grāmatā norādīti 2 zemes īpašnieki – Antons un Jezupa dēls Andrievs. Kādu laiku mājā uzturējies arī trešais brālis Jōns Silkans – izcils Latgales dzejnieks, skolotājs un aktīvs kultūras darbinieks.
Ilgus gadus mājā saimniekoja Andrievs Silkans ar sievu Mihalinu Silkans (Lipsku). Ģimenē auga četri bērni – 3 dēli un meita. Vecākais dēls Daniels dzimis 1922. gadā, 1944. gadā iesaukts sarkanajā armijā, iespējams, tāpēc ģimenei nav nācies izceļot uz Sibīriju. Meita Jevgēnija dzimusi 1923. gadā, precējusies ar Jāni Zujānu, viņa arī saimniekojusi tēva mājās līdz pat savām vecumdienām. Dēls Jāzeps dzimis 1926. gadā, miris jaunības gados. Jaunākais dēls Stanislavs dzimis 1935. gadā, dzīvojis Rīgā.
“Dzejnīks ceineitōjs, fabulists”
Kā jau bija minēts, kādu laiku šajā mājā dzīvojis Latgales dzejnieks, pedagogs un kultūras darbinieks Jōns Silkans. Dzimis 1899. gada 24. jūnijā Ludzas apriņķa Mērdzenes pagasta Avīšu sādžā. Pēc Mērdzenes pagasta skolas beigšanas mācījies Ludzas pilsētas skolā un Ludzas ģimnāzijā. Mācījies arī vairākās mācību iestādēs Pēterburgā. Kad atgriezās Latvijā, beidza skolotāju sagatavošanas kursus Rēzeknē un no 1920.gada strādājis par skolotāju un skolu pārzini Ludzas apriņķī.
Savu literāro darbību aizsācis 1918.gadā. Nākuši klājā dzejoļu krājumi: “Reita skaņas”(1923), “Klajā”(1924), “Iznīceiba”(1925), “Tev”(1925), “Škola”(1932), “Laika atbalss”(1932), “Fabuleņas”(1955). Darbojies kā līdzstrādnieks žurnālos “Zīdūnis”, “Sējējs”, “Olūts”, “Latgolas Bolss”, “Dzeive” u.c.
1944.gada rudenī devies trimdā uz Vāciju un 1947.gadā pārcēlies uz Kanādu, kur sākotnēji strādājis dažādus celtniecības darbus, pēc tam Hamiltonas slimnīcā. Kanādā J. Silkans turpināja savu literāro darbību, rakstīja apcerējumus un fabulas. Trimdā latgaliešu drukas aizlieguma atcelšanas 50. gadadienai (1954) veltītajā literāro darbu konkursā tika godalgots J. Silkana fabulu krājums “Fabuleņas”, kurā apkopotas fabulas par dažādām sadzīves parādībām. Fabulās un trimdas periodā publicētajos rakstos Silkans kategoriski vērsās pret latgaliešu valodas noliedzējiem un ierobežotājiem, pret cilvēkiem, kas atsakās no savām saknēm un tradīcijām.
Miris 1956.gada 7. novembrī Hamiltonā.
Školotājs un sabiedrisks darbinieks L.Latkovskis par J.Silkānu bija rakstījis:
“Pazynu jū kai školōtōju, kas kōrteigi pildeja sovus pīnōkumus. Beja īcīneits apkōrtnē kai kluss un nūslāgts kulturas darbinīks, dzejnīks ceineitōjs un fabulists. Jam sveša beja ōriškeiba, skaļums un dzeišonōs pēc pošlobuma. ‘Jōņs Silkāns ar sirdi un dvēseli dzeivōja leidza latgaļu lītai. Vairōkkōrt vēstulēs ar bažom jys izateice par jaunū paaudzi trymdā, kas tik vīglprōteigi atmat sovas tāvu tradicijas un aizpeld laikmeta straumē…J.Silkānam rakstureiga ir kritiska dūmōšona un patstōveigs sprīdums. Jō volūda ir vīnkōrša, bet gluda un tyva tautas volūdai. Tur nav poetiska patosa un greznōjumu, pēc kō autors nav centīs. Golvonais jō nūlyuks ir nūrōdeit uz tryukumim un dūt dereigu atziņu. Tōpēc J.Silkāna fabulas pēc sova stila ir didaktiska dzeja”.
Pazudušais dāls (J.Silkāna fabula)
Reiz kaidam tāvam beja
Dāls taids sovaidnīks,
Ka jam lykōs jau pat dzeja
Krāms aiz cepļa līks.
Školā sovu školōtōju
Sōka pamōceit
Un ar ļaunu vodōtōju
Vīgli sasapeit.
Un jam vīns pi sirds tik lypa:
Dzīsme palašajai,
Ka tū trīce, cikom klypa
Pōrsadevis tai.
Un taipat kai na vīns Juda,
Na vīns nūzidznīks,
Dzimtenei un tāvam zuda
Ari sovaidnīks.
Mōceiba te byutu šaida:
Judam byut nav gūds,
Kotru nūpelneitais gaida
Voi pat nōves sūds.
Pateicības vārdi atbalstītājiem
Pateicos viesiem, kas piedalījās Jaunsaimnieka mājas pārvešanas, uzstādīšanas, labiekārtošanas darbos, kā arī ekspozīcijas veidošanā. Tie ir:
Valentīna Zujāne, kādreizējā mājas īpašniece,
Valentīna Lazovska, dāvinātāja,
Jānis Lipskis, atmiņu sniedzējs,
Marija Miškāne, atmiņu sniedzēja,
Valentīns Klešniks, arhīvu pētnieks,
SIA “Agroķīmija” (Ināra Konovalova, Viktors Tarasovs), mājas pārvēšana un uzstādīšana muzeja teritorijā,
Antons Soldāns, amatnieks,
dr.hist., prof.Mārtiņš Kuplais, konsultants,
SIA “Krekeri”, mājas apdare,
Alfrēds Buļs, salmu piegāde matracim, kā arī visam muzeja kolektīvam par sastrādātu un kvalitatīvu darbu un VKKF un Ludzas novada pašvaldībai par finansiālu atbalstu! Jaunajā tūrisma sezonā muzeja apmeklētājiem būs pieejama vēl viena ekspozīcija un sakārtots kvalitatīvs tūrisma objekts!