Starptautiskais plenērs “Nūvods, kur atverās sirsneibys vuorti” – Ludzā
Iepriekšpēdējā augusta nedēļā ludzāniešiem bija iespēja vērot pilsētas ielās neparastu skatu – mākslinieki, izkārtojuši uz molbertiem audeklus un paletes ar krāsām, spītējot augusta saules staru svelmei, radīja pārsteidzošas gleznas ar senās, bet neparasti skaistās Ludzas ainavām. No 22. līdz 26. augustam Ludzas novadā tika organizēts starptautiskais mākslas plenērs “Nūvods, kur atverās sirsneibys vuorti”. Plenēru organizēja Ludzas Novadpētniecības muzejs ar Valsts Kultūrkapitāla fonda Latgales programmas un Ludzas novada pašvaldības atbalstu. Šogad plenērā piedalījās pazīstami mākslinieki no Latvijas un Lietuvas – Ludzā organizēto plenēru meistari: Pāvels Ostapcevs, Nugzars Paksadze, asoc.prof. Vjačeslavs Fomins, Andris Misāns, Iveta Ladusāne, Andrejs Denisenko. Šī gada plenērs atklāja arī daudz jaunu mākslinieku vārdus, kuru vidū arī tādi, kas vēl tikai uzsāk savas mākslinieciskās gaitas. Plenēra dalībniecēm – Ligitai Caunei, Olesjai Davidovskai, Jeļenai Kaftailovai, Marijai Kaftailovai un Amandai Misānei tā bija pirmā tikšanās ar Ludzas novadu, kura gleznaini krāšņā daba māksliniecēm bija kā īsts atklājums.
Plenērs Ludzā – tā ir unikāla iespēja mums, ludzāniešiem, vērot māksliniekus radošajā procesā, kura rezultātā top jauna glezna un, protams, aprunāties ar māksliniekiem, uzdot jautājumus, ko esmu mēģinājusi darīt arī es pati.

Mākslinieks Pāvels Ostapcevs “Plenēra laikā mani vadīja patiesa veiksme”
Pāvela Ostapceva vārds Ludzas novada iedzīvotājiem ir labi pazīstams, jo mākslinieka dzimtā pilsēta, kur viņš jau dzīvo un darbojas vairāk kā pusgadsimtu, ir Rēzekne. Pāvels kā mākslinieks jau sen ir pazīstams arī ārpus Latvijas robežām. Viņa darbi ir ceļojuši uz izstādēm gan Polijā, gan Lietuvā, gan Lielbritānijā, gan Gruzijā, gan Krievijā un Baltkrievijā. P. Ostapceva daiļrade ir daudzšķautņaina – viņš ne tikai glezno, bet arī darbojas grafikas žanrā un dizainā. Ar Pāvelu Ostapcevu tikos otrajā plenēra dienā. Kā minēja mākslinieks, šī diena viņam bija īpaši veiksmīga – viņš radīja brīnišķīgu darbu “Skats uz Ludzas katoļu baznīcu”. “Daudzus gadus jau esmu mēģinājis tuvoties šim motīvam”, stāsta Pāvels. “Es taču bieži esmu Ludzā un vienmēr lūkojos uz katoļu baznīcu, gan rudenī, gan ziemā, fotografēju. Esmu ilgi gatavojies šai tikšanās reizei, pat zināju, kurā vietā iekārtošos gleznošanai, – un tā viss sakrita. Vakar notika šī sengaidītā tikšanās, bet šodien tapa jauna glezna. Es uzgleznoju baznīcu no neparasta rakursa – Strādnieku šķērsielas krustojuma. Man šķiet, darbs izdevās. Ludza jau sen ir kļuvusi man tuva un mīļa pilsēta. Klīstu pa ielām, vērīgi nopētu mājas, fotografēju, izvēlos ainavu. Ļoti patīk Tālavijas iela”, stāsta Pāvels. “Šī iela ir kā kino. Ej pa to un gluži kā filmā vienu kadru nomaina jau pilnīgi cits. Kadri mainās arī frontāli, ja mazliet pagriezi galvu – jumti pazib kā plastisks motīvs. Soļo vai brauc pa ielu – mainās ainas, viss pārvietojas. Man ir daudz darbu ar Ludzu, kas tapuši dažādos gadalaikos, dažādās vietās. Tirgus iela izceļas ar savu īpašo māju ritmu. Daudzās manās gleznās attēlota tieši šī iela. Ludzas ir pati skaistākā pilsēta.” P. Ostapcevs turpina: “Ludza – pilsēta ar savu īpašo seju. Diemžēl cilvēki ne vienmēr pareizi rīkojas, nojaucot vecās mājas, lai to vietā celtu mūsdienīgas ēkas. Tiek kropļota pilsētas seja, ielas kļūst līdzīgas cita citai. Bezpersonisku pilsētu ir daudz. Gribu pateikties ludzāniešiem par cenšanos saglabāt vecpilsētas centra māju īpatnības, saglabā oriģinālos logu rotājumus, koka durvis un pagalma vārtus. Plenēra laikā mūs, māksliniekus, piesaista šis skaistums, tas iedvesmo un liek radīt, lai to saglabātu un atainotu savos darbos. Tāda ir mūsu misija!” Pirmajās trijās plenēra dienās Pāvels uzgleznoja 5 darbus, divas no tām nokļūs muzeja krājumā.
Mākslinieks Nugzars Paksadze “Bez iedvesmas es neradu!”
Katram māksliniekam raksturīga sava gleznošanas maniere, savs stils. Nugzara gleznas vienmēr ir atpazīstamas, tās nevar sajaukt ar citu mākslinieku darbiem. Liekas, ka viņa darbi radīti vienā elpas vilcienā. Lieli, enerģiski triepieni uz audekla rada īpatnēju, neatkārtojamu ritma melodiju. Katra līnija, katrs gleznā redzamais atspīdums atklāj enerģisko, nevaldāmo, lepno radītāja dabu – cilvēka dabu, kas dzimis zem spožās dienvidu saules. Nugzara dzimtene – Gruzija, senā Bobokvati Adžārijā. Nugzara bērnība un jaunības gadi pagāja Melnās jūras krastā. Te arī dzima sapnis kļūt par mākslinieku. Lai to pārvērstu īstenībā, viņš devās uz Batumi, kur ieguva mākslinieka diplomu. Batumi Nugzars satika savu nākamo sievu. Viņi iepazinās bibliotēkā. Tamāra pēc profesijas latviešu valodas filologs, Nugzars mākslinieks, abi ļoti radošas personības, kopā viņiem bija interesanti. Nugzars atceras, ka viņa topošā sieva ļoti līdzinājās tai laikā populārajai aktrisei Natālijai Varlejai. Nugzars, atvadījies no Melnās jūras, sekoja līdzi mīļotajai meitenei uz Latviju.
“Turpinu radīt, nekad neapstājos. Tagad manu gleznu izstāde ir skatāma Preiļos. Tajā skatāmie darbi ir tapuši Latgalē. Es gleznoju dažādos Latvijas nostūros, taču mani visvairāk vilina un saista Latgales ļaudis un tās daba. Vislielāko iedvesmu sniedz rudens krāsas, – daudz zelta, ēnu, lapu kustība, ekspresija, gribas gleznot un gleznot. Lai radītu, man ir vajadzīga brīvība un iedvesma. Bez iedvesmas es neradu.” Nugzars uzsver, ka pirmie mēģinājumi gleznot bija Gruzijā, taču kā mākslinieks viņš pilnībā sevi realizēja tieši Latvijā. Tagad viņš var lepoties ar bagātu mākslas pieredzi. Nugzara darbi pabijuši izstādēs Lietuvā, Rumānijā, Polijā, Melnkalnē. 2019. gadā izstādē Preiļos viņa glezna ar jūras tematiku ieguva Pīgožņa balvu un zelta medaļu. Četri viņa darbi tiek eksponēti Latvijas Mākslinieku savienības izstāžu zālē Rīgā. 9. jūlijā Zvejnieku dienā tika atklāta Nugzara Paksadzes izstāde Lapmežciemā, tā būs skatāma līdz pat septembra beigām. N. Paksadze ne tikai glezno, bet arī vada meistarklases, māca gleznot. Mākslinieks ar lepnumu stāsta, ka viens no viņa jaunajiem mācekļiem šogad izturēja lielu konkursu un iestājās Jāņa Rozentāla Mākslas skolā. Uz plenēru Nugzars atveda arī savas skolnieces – Jeļenu un Mariju. Jeļena nav profesionāla māksliniece, lai arī glezno jau 14 gadus. Viņas darbos attēlota jūra, kalni, ziedi un pat baleta mākslinieki. Dažas reizes viņas gleznas eksponētas starptautiskajā izstādē “Rīgas Spārni” un izstādē “Art Rīga”. Jeļenas profesionālā darbība ir tieši saistīta ar mākslu – viņai kādreiz piederēja sava izstāžu galerija. Tagad viņa nodarbojas ar organizāciju, apģērba dizainu. Marija ir pati jaunākā plenēra dalībniece, Privātās Rīgas Tehnolingvistiskās ģimnāzijas audzēkne. Meitenes intereses ir daudzveidīgas – – viņai ir otrais rangs šahā, nodarbojas ar kinomontāžu, mīl lasīt grāmatas un glezno. Marija, tāpat kā Jeļena pirmo reizi piedalās plenērā un pirmo reizi viesojas Ludzas novadā. Novada dabas krāšņums un kultūrvēsturiskie pieminekļi pārsteidza un sajūsmināja mākslinieces tik ļoti, ka cerams, viņas ne vienu vēl reizi paviesosies Ludzā.

Andrejs Denisenko – Lietuvas tautas mākslinieks
Andrejs Denisenko ir kļuvis par mūsu plenēru pastāvīgo dalībnieku, lai arī dzīvo Visaginesā. Andrejs Denisenko ir Lietuvas tautas mākslinieks. 2014. gadā viņš Visaginesā izveidoja Viļņas mākslas akadēmijas Atvērtās mākslas, dizaina un arhitektūras skolas nodaļu, kur arī pats darbojas kā pedagogs. A. Denisenko ir pielicis ne mazums pūļu, lai Visaginesā tiktu atvērta sava pilsētas galerija. Līdz 2022. gadam viņš bija iestādes “Visginesas muzejs” direktors.
Andrejs ir dzimis Novosibirskā, bet 1974. gadā ģimene pārcēlās uz Visaginesu (viņa vecāki, būdami celtnieki, piedalījās Visaginesas AES celtniecībā). Pabeidzis Sniečkus (padomju laikā Visaginesa saucās Sniečkus) vidusskolu ar zelta medaļu, Andrejs iestājās Ļeņingradas politehniskajā institūtā. To viņš beidza ar sarkano diplomu un atgriezās Lietuvā, kur pabeidza Tautas mākslas institūtu. Andrejs Denisenko nolēma savu dzīvi pilnībā veltīt mākslai. 1999. gadā Andrejs sāka darboties kā pasniedzējs ģimnāzijā “Angimino”, tajā pat gadā kopā ar domubiedriem viņš izveidoja pilsētas klubu “Kvadrāts”. Andrejs Denisenko uzskata, ka sākt nodarboties ar mākslu var jebkurā vecumā. “Gleznošana ļauj ielūkoties savas dvēseles dziļumos, raisa pārdomas, mudina tiekties uz priekšu. Turklāt mākslas cilvēks izdzīvo nevis vienu, bet vairākas dzīves. Šo atziņu gūst katrs mākslinieks. Tāpēc gribas piesaistīt mākslai pēc iespējas vairāk cilvēku.” Uz 2017. gadā organizēto plenēru Andrejs bija ieradies ar savu skolnieci Veru Civenkovu un mākslinieci Irinu Amosovu. Šogad piedalīties plenērā Andrejs bija paaicinājis vēl vienu talantīgu skolnieci – Olesju Davidovsku.
Oļesja Davidovska – talantīga portretiste no Visaginesas.
Oļesja Davidovska nav profesionāla māksliniece. Pēc izglītības – juriste, bet pēc dzīves aicinājuma, kā izrādījās, māksliniece. Oļesja zīmē kopš bērnības, pat kļusi par ģimenes cilvēku un triju bērnu māmiņu, savu aizraušanos nav atstājusi novārtā. Pirms sešiem gadiem viņa sāka apmeklēt Atvērtās mākslas, dizaina un arhitektūras skolas nodaļas nodarbības pie pedagoga A. Denisenko. Arī patreiz, būdama laba portretiste, viņa turpina apmeklēt Andreja meistarklases un uzklausīt viņa padomus. Par savu skolnieci mākslinieks saka:”Oļesja ir ļoti talantīga, centīga. Ļoti prasīga pret sevi. Ja viņai darbs nepatīk, bez jebkādas žēlastības to iznīcina un sāk visu no jauna.” O. Davidovska glezno portretus, taču plenēra laikā izmēģināja sevi jaunā ampluā – kā māksliniece ainaviste. Pēc darbu apskates šķiet, ka debija izrādījās veiksmīga.
Asoc. Profesors Vjačeslavs Fomins: “Nemīl oficiālas pieņemšanas un grandiozas runas”
Vjačeslavs Fomins ir piedalījies gandrīz visos muzeja organizētajos plenēros. Viņa darbi nebeidz pārsteigt skatītājus. Neviļus rodas jautājums: kur mākslinieks smeļ spēku iedvesmai, lai rastu aizvien jaunas formas? Oriģinalitātes Vjačeslavam nepietrūkst. Viņa darbi ir oriģināli, savdabīgi, savā veidā pat fantasmagoriski. Mājās un ielas, kas gleznotas uz ovālas formas audekla un gluži vai atgādina eglīšu stikla rotājumu zīmējumu, uzjundī katra sirdī pasakas, burvestības, maģijas sajūtu. Pats mākslinieks par saviem darbiem saka: “Cilvēks pasauli redz ovālu. Apkārt esošajai dabai nav rāmju, robežu. Cilvēks ir tā veidots, ka viņam vienkāršāk kaut ko attēlot ierāmētu, nogriezt asu stūri, – saliec četrus taisnus dēlīšus, salīmē un sanāk kvadrāts. Kāpēc tieši tam jābūt kvadrātam, ja pasaulē ir tik daudz dažādu formu. Piemēram, zemei ir lodes forma, saule un pakalni ir apaļi, ūdens tek pa ķermeni un nav nevienas taisnas līnijas, stūra. Horizontu ar lineālu neizmērīsi un neuzzīmēsi kā pilnīgi taisnu līniju. Cilvēks sava slinkuma dēļ ceļ mājas taisniem stūriem, gan logi, gan durvis veidotas no taisnām līnijām un stūriem. Man tuva ir Antonio Gaudi arhitektūra.Viņa celtnēm ir neparastas formas. Gaudi radītajai arhitektūrai pasaulē nav analogu. Viņš savas fantāzijas iedzīvinājis arhitektūrā. Viņa projektētās celtnes ir šausmīgi dārgas. Radošās un karjeras izaugsmes laikā esmu pārgājis uz apaļas formas audekliem, uz tiem gleznoju portretus, ainavas. Gleznot ir daudz sarežģītāk, bet gūstu tādu kaifu no sava radošā procesa. Pretim tev ir zeme, saule un tu pārdomā kompozīciju, vari to samazināt, vari paņemt tikai fragmentu un attēlot to apļa vidū. Es kā grafiķis, profesors gūstu patiesu baudu, veidojot gleznu uz apļa. Mēs mākslinieki esam gluži kā dzejnieki un mūziķi, radot savus darbus, mijiedarbojamies ar tiem, savā mākslā ieliekam kādu daļiņu no sevis, radām kaut ko jaunu, mūsu darbos atspoguļojas mūsu pasaules uzskati. Tā arī ir māksla. Starp citu, manu daiļradi savulaik stipri ietekmējuši Pāvela Ostapceva darbi. Kad es vēl biju mākslas koledžas students, es apmeklēju Rēzeknes mākslas galeriju. Pie sienas pašā augšā atradās Pāvela darbi. Es uz tiem skatījos ar īstu apbrīnu. Ostapceva grafika bija tādā kustībā! Viņa zīmētie koki aizvijās. Es ar ieplestām acīm to visu uzlūkoju, uzsūcu un tagad tas ir izšļācies manos darbos.” Plenēra noslēguma dienā neparastās V. Fomina gleznas izraisīja dzīvu interesi gan pilsētnieku, gan pilsētas viesu vidū.

Ligita Caune: “Ludzā jūt senatnes elpu”
Ligita Caune ir māksliniece ar lielu pieredzi. Ir piedalījusies 80 izstādēs, no tām sarīkojusi 40 personālizstādes. Viņas darbi eksponēti Itālijā, Austrijā, Krievijā, Lietuvā, Dānijā. Ligita ir piedalījusies dažādos plenēros gan Latvijā, gan arī ārzemēs, taču Ludzas novadā viesojās pirmo reizi. Kā atzīst māksliniece, Ludzas kolorītās ielas viņu ļoti iedvesmoja, deva jaunu impulsu radīt. “Ludza ir burvīga, sena pilsēta. Patiess prieks, ka ludzānieši tik saudzīgi izturas pret vēsturi. Ludzā jūt senatnes elpu, te gribas gleznot, gribas iemūžināt pilsētas skaistumu. Man ļoti patīk gleznot dabā, tā teikt, atrasties aci pret aci ar dabu, sajust to, aprunāties. Māksla – tas ir dialogs ar objektu, kuru tu glezno.” Ligita Caune dzimusi 1950. gada 30. maijā Viesītē. Sekojot savam dzīves aicinājumam – kļūt par mākslinieci, 1975. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas aadēmijas interjera dizaina nodaļu. Ligita lepojas, ka viņas pedagogu vidū bija tādas personības, kā A. Stankēvičs, B. Bērziņš, I. Vecozols, V. Dišlers. Ligitas Caunes gleznas atrodas Latvijas mākslas fondā, privātkolekcijās Latvijā un ārvalstīs. Kopš 1987. gada L. Caune ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre, Sēlijas asociācijas goda biedre. 1999. gadā māksliniece nodibināja biedrību „Sēlijas palete” un līdz pat šim brīdim ir tās direktore. Par piemiņu savam izcilajam pedagogam 2008. gadā viņa dibinājusi Arkādija Kasinska balvu Viesītes skolu audzēkņiem par panākumiem tēlotājmākslā. Paralēli radošajam darbam Ligita strādā interjera dizaina jomā, pilsētvides un reklāmas izveidē, kā arī vada bērnu mākslas studiju un pasniedz privātstundas.

Ar mākslinieci Ivetu Ladusāni īpaši nav jāiepazīstina, viņu zina un mīl gan mazie, gan lielie ludzānieši. Iveta ir ne tikai izteikti radoša personība, bet jau daudzus gadus strādā par pedagoģi J. Soikāna Ludzas mākslas skolā. Iveta Ladusāne arī pati ir šīs mākslas skolas absolvente. Ar lielu pateicību viņa atceras savus pedagogus A. Kūkoju un H. Urtānu, kuri iemācīja atbildīgi attiekties pret sevi un savu darbu. Tas palīdzēja viņai iestāties un absolvēt Rēzeknes mākslas koledžu. 1999. gadā pēc koledžas absolvēšanas Iveta atnāca strādāt uz Ludzas mākslas skolu un, kā izrādījās, izdarīja vispareizāko izvēli. Nu jau 23 gadus Iveta Ladusāne ne tikai atklāj saviem audzēkņiem mākslas meistarstiķu noslēpumus, bet arī cenšas iemācīt radoši domāt, mīlēt un izjust skaisto, māca izprast sevi un atrast savu vietu dzīvē. 2021. gadā Iveta Ladusāne par inovācijām izglītības procesā saņēma Nikodema Rancāna balvu. Raugoties uz smalko, eleganto un mūždien smaidīgo Ivetu, atmiņā neviļus nāk cita mākslinieka, Ludzas mākslas skolas dibinātāja Antona Kūkoja vārdi: “No kurienes rodies, spēks? “. Lai uzzinātu, kur savu spēku, enerģiju un radošo iedvesmu smeļas Iveta, vērsos pie pašas mākslinieces. “Ir jāzīmē. Sākumā var pat just pretošanos, bet, kad sākas radošais process, kad esi ļāvis sev pilnībā ieslīgt tajā, iedvesma pati atnāk un rodas vēlme gleznot. Dzīvojot Ludzā, ne vienmēr ir laiks piedalīties plenēros. Bet esmu iemācījusies veiksmīgi apvienot sievas, mammas, saimnieces pienākumus un atrast laiku mākslas nodarbēm. Pat esmu iemācījusies gleznot vārot boršču. Tajā visā ir savs pozitīvais mirklis – ikdienas pienākumi nenozog mākslai veltāmo laiku. Es varu gleznot un reizē komunicēt ar meitu pa telefonu. Spēku smeļos dabā, īpaši plenēra laikā. Cilvēkam svarīgi just zemes un zāles pieskārienus. Latgalē dzīvojošajiem ļaudīm ir brīnišķīga iespēja baudīt dabu. Mēs, mākslinieki, mīlam jokot – ja noguri, nokriti uz zemes, pagulēji pļavā, piekļāvies kokam, apmainījies ar enerģijām un atjaunojies.”
Diemžēl nesanāca personīgi aprunāties ar visiem plenēra dalībniekiem, taču noslēguma dienā muzeja brīvdabas teritorijā bija skatāmi visi mākslinieku plenēra laikā radītie darbi. Katrs darbs bija kā atklāsme, kurā autori atainoja savu patieso sajūsmu un mīlestību pret mūsu novadu. Gribu novēlēt veiksmi visiem plenēra dalībniekiem un ceru uz tikšanos mūsu pilsētā.
Rita Kučāne Ludzas Novadpētniecības muzeja komunikācijas un sabiedrisko attiecību vadītāja