Novadniekam Vitālijam Kalvānam – 100
Ludza var lepoties ar to, ka tā ar savu īpatnējo auru allaž iedvesmoja talantīgus cilvēkus. Katrs no viņiem atrada tajā kaut ko sev tīkamu un iemūžināja savos darbos daļiņu no mūsu kultūras. V.Kalvānu iedvesmoja mūsu novada daba un cilvēku dvēseles.
Ludza var lepoties ar to, ka tā ar savu īpatnējo auru allaž iedvesmoja talantīgus cilvēkus. Katrs no viņiem atrada tajā kaut ko sev tīkamu un iemūžināja savos darbos daļiņu no mūsu kultūras. V.Kalvānu iedvesmoja mūsu novada daba un cilvēku dvēseles.
Viņa mūžs aizsākās 1909. gada 19. septembrī Andrupienes pagasta Daratpolē dzirnavu remontmeistara Klementija Kalvāna ģimenē. Ģimene bijusi liela: 3 dēli un 2 meitas.
Kad kuplas ģimenes saulaino dzīvi aizēno nelaime; jaunākais brālītis traģiski iet bojā dzirnavu dīķī, Kalvānu ģimene pārceļas uz Ciblas pagastu. Klementijs Kalvāns iepērk zemi un sāk nodarboties ar lauksaimniecību.
Latgales dabas dvēseles skaistums aizēno zemnieka sūrās ikdienas rūpes. Ganot mājlopus, topošais mākslinieks ar patiesu patiku ieskatās apkārtējās ainavas grāmatā.
Kopš Ciblas novada skolas skolotāja Konstantīna Kravaļa stundām, zīmēšana arvien vairāk aizrauj Vitāliju. Pat stingrais tēvs nespēj grozīt dēla prātu un pēc skolas beigšanas, kaut arī ar lielu nepatiku, beidzot tiek atļauts mācīties tālāk.
Pēc pamatskolas beigšanas mākslinieks turpina mācības Ludzas pilsētas ģimnāzijā. Zīmēšanu ģimnāzijā pasniedza gleznotājs A.Gudelis-Gudļevskis. Viņš spēja savos skolēnos iededzināt mīlestību pret mākslu. Visspilgtāk savu zīmēšanas skolotāju atcerējās mākslinieks P.Kravcovs:
„Augsts, stalts vīrietis ar uzmanīgu skatienu stāv pie tāfeles vienkāršajā melnajā uzvalkā un tievajos pirkstos tur krīta gabalu. Precīza, vienmērīga rokas kustība un uz tāfeles parādās šķīvis ar karsto zupu, vēl daži ātri vilcieni un uz tāfeles – apsēdies cilvēks, dambriedis lēcienā. Skolotājs par pāris soļiem atkāpjas no tāfeles, pāris minūtes vēro savus zīmējumus un pēc tam saka, lai mēs tos pārzīmējam savās kladēs”.
A.Gudelis-Gudļevskis ievēroja zēna centību. Bieži pēc stundām aicināja pie sevis mājās, rādīja mākslas grāmatas, savus darbus eļļā un pamācīja arī kā tie gleznojami. Skolotāja vadībā topošais mākslinieks ģimnāzijā sarīko divas savu darbu skates.
- gadā Ludzas ģimnāzijā ierodas izglītības ministrs Rainis. Dzejnieks ir patīkami pārsteigts par skolas audzēkņa izstādītajiem darbiem, izsaka atzinību un mudina mācības turpināt. Savukārt, V.Kalvāns augstajiem viesiem skolas vārdā pasniedz paša gleznoto Ludzas ainavu.
Pēc Ludzas pilsētas ģimnāzijas beigšanas 1929. gadā jaunais mākslas entuziasts iestājās Latvijas mākslas akadēmijā, kur pirmajos kursos mācās pie profesoriem K. Miesnieka un K. Ubāna. Pirmais studiju periods ir ļoti sarežģīts, jo topošajam māksliniekam nekādu materiālu pabalstu vecāki nespēja sniegt. Jaunais students par spīti grūtībām ar neiedomājamu sīkstumu cīnījās par eksistenci un iespēju studijas turpināt: paralēli studijām V.Kalvāns nolēma piestrādāt par skolotāju Rēzeknes Valsts skolotāju institūtā.
- gadā viņš beidza Mākslas akadēmijas ainavu glezniecības meistardarbnīcu, iegūstot mākslinieka gleznotāja grādu.
Savā agrīnajā darbības posmā mākslinieks pievērsās sadzīves žanra gleznām un ainavām. Rēzekne, Ludza, Latgales birztalas un ezeri, sādžas un tīrumi kļuva par V.Kalvāna iemīļotajiem motīviem, ko viņš sniedza reālistiskā interpretējumā.
Studiju laikā V. Kalvāns ar tēlnieku Leonu Tomašicki 1931. gadā sarīkoja izstādi Ludzā, bet 1934. gadā kopā ar gleznotāju Arvīdu Egli — Rēzeknē. Turpmāk ikgadēja mākslas izstāžu rīkošana kļuva par ļoti nopietnu Latgales kultūras dzīves tradīciju. Franciska Varslavāna un Vitālija Kalvāna vadībā izveidojās Rēzeknes mākslinieku kopa, kas pulcē un organizē redzamākos Latgales māksliniekus. Rēzeknes mākslinieku kopa sarīko izstādes Daugavpilī, Ludzā, Abrenē, Balvos, Kārsavā, kā arī Rīgā.
Līdzās radošajam darbam mākslinieks turpina zīmēšanas skolotāja darbu Kārsavas un Ludzas vidusskolā.
No 1945.gada līdz 1947.gadam gleznotājs strādāja par Ludzas Novadpētniecības muzeja direktoru un palīdzēja to atjaunot pēc Otrā Pasaules kara postījumiem.
It kā nojauzdams nolemtību, mākslinieks strādāja ļoti daudz, sevi nežēlodams. Jau sākot ar studiju laikiem piedalījās gandrīz visās kārtējās izstādēs un vairakkārt rīkoja savas personālizstādes.
Kopš 1949. gada meistars dzīvoja Rīgā, visu savu enerģiju veltīdams radošajam darbam. V.Kalvāna uzmanību galvenokārt saistīja Latgale, tās ļaudis un pilsētas, tīrumi un ezeri. Mākslinieks izjuta sava dzimtā novada ainavas īpatnējo seju. V.Kalvāns netīksminājās šaurā, intīmā dabas nostūrītī, viņš mīlēja raitu vēstījumu, tiecās pavērt skatītājam plašus horizontus. Ainavas interpretējums viņa darbos bija noskaņu bagāts, emocionāli pārliecinošs. Autors tiecās ietvert ainavā figūru gleznojumus, parādīt Latgales ļaužu dzīvi.
V.Kalvāna palete ir optimisma un gavilējoša krāsu prieka pilna. Tur dominē pelēkzaļganīga lirisku toņu gamma.
1965.gada 30.aprīlī V.Kalvāns aizgāja Aizsaulē, taču viņa dzīvespriecīgas gleznas arī šodien turpina bagātināt skatītāju dvēseles.
Šī gada oktobrī Ludzas Novadpētniecības muzejā atklāta mākslinieka jubilejai veltīta gleznu izstāde „V.Kalvānam – 100”. Apmeklētāji to var apskatīt līdz novembra vidum.
V.Dzevaltovskis, Ludzas Novadpētniecības muzeja speciālists darbā ar apmeklētājiem