Muzeja vēsture


Ģimnāzijas direktors S.Saharovs

Ludzas Novadpētniecības muzeja pirmsākumi meklējami 1918.gada aprīlī, kad Ludzas ģimnāzijas audzēkņi direktora S. Saharova un vēsturnieka L.Fohta vadībā sarīkoja 2 ekskursijas: 24.aprīlī uz Ludzas pilskalnu un Odukalnu. Pilskalnā audzēkņi noklausījās lekciju par Ludzas vēsturi, Odukalnā par arheoloģiskiem izrakumiem IX-XII gs. latgaļu kapulaukā, kurus veica Maskavas arheologi J. Romanovs un V. Sizovs 1890.-1891.gadā. 1918.gada 27.aprīlī pie kolekcionāra L.Fohta audzēkņi iepazinās ar arheoloģisko priekšmetu kolekciju. Radās doma izveidot muzeju.

1918.gada decembrī Ludzas ģimnāzijas zinātniski literārajā žurnālā “Jaunā doma” Nr.1 publicēts raksts par vēstures muzeja nodibināšanu un aicinājums nodot muzejam senus vēsturiskus, arheoloģiskus, etnogrāfiskus priekšmetus, grāmatas, monētas u.c. relikvijas. 1920.gada jūlijā ģimnāzijas audzēkņi L.Fohta vadībā Odukalnā veica arheoloģiskus izrakumus, kuru rezultātā muzeja krājums tika papildinājās ar vērtīgiem materiāliem.

Ģimnāzijas direktora S.Saharova dienasgrāmata

1920.gada 5.augustā Ludzas apriņķa priekšnieks J.Soikāns Ludzā nodibināja Latgaliešu kultūras veicināšanas biedrību, atvēra lasītavu un vēsturiskā inventāra muzeju. 1923.gada sākumā notika Latgales mākslas un vēstures lietu izstāde Ludzā. Tā bija pirmā latgaliešu mākslinieku darbu izstāde.  1924.gadā muzeja krājumā bija 38 arheoloģiskie priekšmeti, 50 monētas un viena grāmata latgaliešu valodā.

1938. gada 8. maijā Ludzas aizsargu pulks atklāja ’’Ludzas vēstures un etnogrāfisko muzeju’’, bet patiesībā pārņēma Latgaliešu kultūrveicināšanas biedrības materiālus.

Kā etnogrāfijas un vēstures muzejs Ludzā tas pastāvēja līdz Otrajam Pasaules karam. Muzeja krājumā bija ap 1500 priekšmetu. Kara laikā muzeja telpa tika izdemolēta un priekšmeti iznīcināti. Pēc Otrā
Pasaules kara Ludzā sākas aktīva muzeja atjaunošana. Par to liecina 1945. gada 14.februārī avīzē „Ļucinas taisnība” publicēts raksts „Vēstures muzeja atjaunošana Ludzā”. Atjaunotā muzeja mērķis bija – materiālu vākšana un Otrā Pasaules kara notikumu atainošana. Par muzeja vadītāju strādāja mākslinieks Vitālijs Kalvāns. Atjaunotais muzejs tika atvērts 1945. gada 23. februārī Ludzā, Dārzu ielā 11. Mūsdienās šī ēka nav saglabājusies.

Pēc nepilniem diviem gadiem 1947. gada 1. aprīlī Ludzas rajona darba ļaužu deputātu padome nolēma Ludzas luterāņu baznīcu nodot muzeja vajadzībām. Līdz 1956. gadam muzejs atradās luterāņu kirhā.

Interesants fakts, ka 1958. gada 16. septembrī Latvijas PSR Kultūras ministrija izdeva pavēli Nr. 861 „Par Ludzas Novadpētniecības muzeja filiāles atvēršanu Rēzeknē”. Un pēc gada tika atklāts Rēzeknes Novadpētniecības muzejs kā Ludzas Novadpētniecības muzeja filiāle.

1956.gadā muzeja ierīkošanai tika nodota ēka, kur muzejs atrodas pašreiz. Šajā vietā kādreiz ir bijusi ģenerālmajora J.Kuļņeva (1763. – 1812.) vecāku māja. Līdz mūsdienām tā nav saglabājusies. Šajā vietā 19. gs. 40. gados tika uzcelta vienstāvu muižniecības sapulču māja. 19. gs. 70. gados ēkā izvietojās miertiesa. 1901. gadā bija izstrādāts ēkas pārbūves projekts, kurā paredzēja celt otro stāvu un piebūvi. Projektu īstenoja tikai 1914. gadā, kad noslēdza līgumu ar Ševteli Movševu Pļavinu par ēkas otrā stāva uzbūvi. No 1956. gada šajā ēkā atrodas Ludzas Novadpētniecības muzejs.

Nepilnus 30 gadus (no 1947. gada 2. decembra līdz 1976. gada 1. martam) par muzeja direktoru strādāja sava dzimtā novada patriots, ļoti zinošs un erudīts cilvēks Jezups Timoškāns.

Pēc Jāzepa Timoškāna Ludzas Novadpētniecības muzeja direktora pienākumus pildīja Pāvels Naglis, Valfrīds Rancāns, Silvija Gailāne, Ivars Bārbāls,  Inga Prikule, no 2012.gada augusta Ludzas Novadpētniecības muzeju vada Milāna Bule.