Atklāta izstāde veltīta I.Kozakevičai

---

2018.gada 11.aprīlī tika atklāta izstāde veltīta I.Kozakevičai.

Pasākumā pulcējās tie, kuriem šīs spilgtās politiķes vārds bija saistīts ar atmiņām par Latvijas Trešo Atmodu, jo valsts neatkarības atgūšana 20. gadsimta 80.- 90. gados nav iedomājama bez tādas personības kā Ita Kozakeviča. Viņas īsais, bet apbrīnojami piepildītais un jēgpilnais mūžs ir pierādījums īpašajam starojumam, kuru joprojām atceras Itas Kozakevičas domubiedri, draugi, cilvēki Latvijā un Polijā. Būdama poliete ar franču filologa izglītību, Ita Kozakeviča savā pārliecībā bija atvērta un patiesi demokrātiska.

Ludzas novada pašvaldības priekšsēdētāja vietniece J.Kušča savā uzrunā uzsvēra, ka I.Kozakeviča – īsta Latvijas patriote, kura simbolizēja nesavtīgu politiķi, kas rūpējoties par ikviena Latvijas iedzīvotāja interesēm un labklājību un tāpēc svarīgi saglabāt piemiņu par viņu un nodot nākamajām paaudzēm.

Ludzas pilsētas galvenās bibliotēkas bibliogrāfe V.Vasilovska iepazīstināja pasākuma dalībniekus ar prezentāciju par I.Kozakevičas biogrāfiju un sabiedrisko darbu.

Atcerēsimies šīs talantīgās politiķes dzīves spilgtākos notikumus. Ita Kozakeviča dzimusi 1955.gada 3.jūlijā latvietes Ritas un Latvijas poļa Jura Kozakeviču ģimenē, kā vienīgais bērns auga mīlestības pilnā gaisotnē Rīgā. Bērnībā Ita iemācījās runāt poliski un latviski, Rīgas 11.vidusskolā apguva ne tikai krievu, bet arī franču valodu. Universitātē, Svešvalodu fakultātē, studēja franču filoloģiju, vēlāk kļuva par poligloti – apguva arī spāņu, vācu, baltkrievu, ukraiņu un nedaudz gruzīnu valodu.

«Atceros, reiz impresionistu izstādē Ita, ieraudzījusi Modiljāni pašportretu, no aizkustinājuma apraudājās. Viņa bija emocionāla, lai gan vēlāk politiskajā darbībā labi spēja savaldīties.» Vanda Cīrule atceras, jau agros gados Ita nelaipoja – nespēdama pieņemt komunistisko politekonomijas mācību, atteicās kārtot eksāmenu. «Mācījās izcili, bet dabūja ņemt akadēmisko gadu,» atceras Vanda. Beigās  nācās nokārtot eksāmenu, lai varētu turpināt studijas.

Itai izsniegtajā augstskolas diplomā uzvārds ir Ļipeca. 1978.gadā viņa salaulājās ar Vecrīgā strādājošu poļu restauratoru Staņislavu Rišardu Ļipecu. Laulība bija fiktīva – lai atvieglotu iespējas regulāri braukāt uz Varšavu. Viņa to izmantoja līdz 1982.gadam, kad savienība tika šķirta. «Tieši Polijā starp poļiem, kuri bija brīvdomīgāki par padomju cilvēkiem, izveidoja neatkarīgo arodbiedrību Solidaritāte, Ita guva pārliecību, ka ir iespējams sacelties pret pastāvošo iekārtu,» saka Cīrule. Viņa draudzeni atminas ne tikai kā politiskos procesos ieinteresētu, bet arī sievišķīgu sievieti. Itai patikuši ziedi, vīriešu uzmanības apliecinājumi, liepziedu smarža. Viņa teikusi: «Sievietei vienmēr jāsmaržo pēc pavasara.»

1981.gadā, kad Ita ar lieliskām sekmēm pabeidza Svešvalodu fakultāti, viņai bija grūtības atrast darbu, līdz tika pieņemta izdevniecībā Liesma par korektori. Vēlāk, 80.gadu vidū, tulkoja rakstus daiļamatniecības apvienības laikrakstā Daiļrade. Atmodas kustības līderis Dainis Īvāns pieļauj, ka jau toreiz čeka bija pievērsusi uzmanību Itai un liedza viņu pieņemt darbā: «Tādi cilvēki, kuri nevarēja sadzīvot ar režīmu, bieži strādāja mazās fabrikas avīzēs un tulkoja bezjēdzīgus rakstiņus.»

1990. gada jūnijā Cēsīs kļuvusi par gada “Sievieti Latviju”.  Atmodas sākumā I. Kozakēviča bijusi Latvijas poļu kultūras draugu biedrības valdē, ievēlēta arī par Latvijas Poļu savienības priekšsēdētāju, piedalījusies poļu skolu organizēšanā Latvijā. Viņa ir viena no  Tautu foruma organizētājām, kā arī viena no Latvijas nacionālo kultūras biedrību asociācijas galvenajiem organizatoriem un radīšanas iedvesmotājiem, vēlāk kļuva par organizācijas priekšsēdētāja vietnieci.

Pēc viņas nāves Rīgas Poļu vidusskola tika pārsaukta par Rīgas Itas Kozakēvičas Poļu vidusskolu. Itas vārds  piešķirts arī Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijai (LNKBA).

Kozakevičai piemita izcilas spējas domāt un rīkoties valstiskā līmenī. Viņa taču bija tikai filoloģe, erudīta un talantīga, ar spēcīgu intelektu un oriģinālu domāšanu, pārvaldīja latviešu, krievu, poļu, franču, spāņu, vācu, baltkrievu, ukraiņu un gruzīnu valodu. Pati dzejoja, tulkoja dzeju un prozu. Bet padomju apstākļos viņas dotības palika neizpaudušās. Atmodas laiks deva viņai – toreiz Latvijas Poļu savienības priekšsēdētājai, iespēju izvērsties plašumā, sniegt savu devumu Latvijai, kuru patiesi un nesavtīgi mīlēja.

Parasti, gatavojoties kāpt tribīnē ar runu, uz papīra tikai dažas īsas tēzes – un zālē neviens nepaliek vienaldzīgs pret viņas teikto.

Itas līdzgaitnieki, laikabiedri bija pārliecināti, ka viņas īstais aicinājums – būt politiķim tribūnam. Vistuvākie viņai bija nacionālie un reliģijas jautājumi, bet pārsteidzoši labi viņa orientējas tieslietās. Interesanti bija viņas spriedumi par ekonomiku: „Vajag rīkoties enerģiskāk, straujāk, kamēr cilvēki vēl nav nonēsājuši visas drēbes un nav iegrimuši bezcerībā. Lai arī būtu šoks, bet cilvēki pēc tam ātrāk attapsies.”

Izstādes atklāšanā piedalījās vairāki I.Kozakevičas laikabiedri, kas bija vienisprātis, ka Ita Kozakeviča bija spilgta personība, kas simbolizēs nesavtīgu politiķi, kas no visas sirds rūpējās par Latvijas valsts labklājību.

Ita bija ne tikai ideju ģenerators, viņa iejūtīgi un labvēlīgi uztvēra citu domas un attīstīja tās tālāk. Itai piemita formas un satura harmonija, valdzinājums un dabiska, neuzspēlēta sievišķība. Viņai neatlika laika, lai īpaši pievērstos savai  ārienei, tērpiem;  turklāt, uzaugusi pieticīgos apstākļos, viņa bija pieradusi neizvirzīt augstas prasības. Tomēr skaista un pievilcīga viņa bija vienmēr.

Itas nāve bija smags trieciens. Viņu apglabāja Rīgas Miķeļa kapos, bēres pārvērtās masu gājienā ar daudziem tūkstošiem dalībnieku. Automašīnu ar viņas zārku Doma laukumā vārda tiešā nozīmē apbēra ziediem, ziedi bija nolikti uz trotuāriem gar visu ceļu līdz kapiem, stāvēja raudoši cilvēki…

Itas negaidītā aiziešana no dzīves raisīja dīvainas izjūtas: it kā būtu pusvārdā aprāvusies ļoti būtiska doma, varbūt pati galvenā… Tieši tajā ir viņas nemirstība.

Latvijas poļu kopienas nākotne ir talantīgi cilvēki. Un tādi šajā kopienā ir un būs. Pasākumā  ar skanīgām dziesmām uzstājās Rēzeknes valsts poļu ģimnāzijas 8.klases audzēkne Ieva Puzirevska un 2.klases skolniece Agrita Fjodorova.

Izstāde ir skaists vēstījums par talantīgu personību, ar ko var lepoties katrs mūsu valsts iedzīvotājs.