Virtuālā izstāde “Barikādēm – 30”


Par godu Latvijas Trešajai Atmodai Ludzas Novadpētniecības muzejs piedāvā virtālo izstādi “Barikādēm – 30”.

LdNM pg 4591
Barikāžu dalībnieki Rīgā 1991.gada janvārī
« 12 of 12 »

Barikādes dalībnieku atmiņās: 

“Toreiz mums bija viens mērķis – Latvijas neatkarība. Mēs „cīnījāmies” par savu karogu, savu himnu. Uz Rīgu izbraucām 1991.gada 15.janvārī – brauca no visa Ludzas rajona – ludzānieši, ciblānieši, kārsavieši…visi! Dvēseli sildīja arī tāds fakts, ka uz barikādēm visus pavadīja Ludzas Romas katoļu baznīcas prāvests J.Buļs – svētīja barikāžu dalībniekus un deva līdzi medaljonu ar Dievmātes attēlu. Rīgā mēs bijām Zaķusalā pie Televīzijas, tur bija Ludzas rajona postenis. Neviens tajā laikā nedomāja konkrēti par sevi, par savu dzīvi. Mēs bijām pilnīgi bez ieročiem. Nebija nekādu ieroču! Bet bijām gatavi turēties līdz pēdējam… Uz Rīgu neviens nebrauca, lai saņemtu kādu apbalvojumu. Tā bija cilvēku pārliecība. Nebraukt es nevarēju! Atzinīgi jāvērtē arī tie priekšnieki, kuri laida uz barikādēm savus darbiniekus. Cik es zinu, varēja braukt kaut uz 1 dienu, kaut uz 1 nedēļu. Visu laiku, kamēr bijām barikādēs, cilvēki dalīja karstu kafiju un tēju, maizi un pat pašu adītus cimdus. Cilvēki bija ļoti atsaucīgi.Barikāžu dalībnieku atmiņas”.

(Pēteris Jezupovs)

 

“1991.gadā studēju Latvijas Lauksaimniecības Universitātes 2.kursā. Uzzinot par notikumiem Rīgā kopā ar istabas biedriem un draudzeni Solvitu Dālderi (tagad sieva) nolēmām doties uz Rīgu, lai piedalītos Latvijas Tautas frontes rīkotajā protesta manifestācijā. Vispirms bija jādodas uz Rīgas Tehniskās Universitātes studentu bāzi, kur piereģistrēja visus barikāžu dalībniekus un katram izdalīja gāzmasku (to Jānis kā tā laika liecību ir uzdāvinājis muzejam). Dežurējām pa nakti, pa dienu devāmies atpakaļ uz Jelgavu, lai apmeklētu lekcijas. Pasniedzēji pret studentiem, kas piedalījās barikāžu notikumos, izturējās ar īpašu cieņu, bieži vien tika piedots kāds neizpildīts mājasdarbs vai arī atlaisti mācību parādi – it īpaši tad, ja juta, ka students ož pēc ugunskura dūmiem. Visšausminošākās bija 14. un 17. janvāra naktis, kad notika specvienības OMON uzbrukumi. Pozitīvu emocionālu sajūtu Barikāžu laikā deva tautas vienotība un solidaritāte. Netika šķirots, kurš bagāts, kurš nabags, kurš vecs, vai jauns…”.

(Jānis Ivulāns, Ludzas uzņēmējs)

“No tā laika vislabāk atmiņā palikusi unikālā vienotība, vārdos neizsakāmā pleca izjūta. Atceros – bijām pie Zaķusalas televīzijas studijas, kad apglabāja pirmo OMON upuri – šoferi Mūrnieku. Dienas vidū sāka skanēt sirēnas, pa radio uzzinājām, kas notiek. Visi kā viens piecēlās, noņēma cepures, tāds vienots klusuma brīdis no sirds.”

(Jānis MIKAŽĀNS, ludzānietis)

 

Esmu lepns, ka biju barikādēs. Visvairāk iespiedies prātā vienotības gars. Mēs kopā no Ludzas bijām ap 20 vīri. Pats braucu trīs reizes. Tāda noskaņojuma vairāk nav bijis. Toreiz bija izteikti viens par visiem, visi par vienu. Sapratām, ka visi esam tauta, kas turas kopā. Atceros, ka bija tāds E.Lurāns, strādāja muzejā, viņš gandrīz visu laiku pavadīja Rīgā. Klīda baumas uz vietas, ka mums par braukšanu maksā – smieklīgi! Kā jau teicu, ka biju barikādēs, un, ja vajadzētu, brauktu atkal!

(Antons STREĻČS, SIA “Zete” kokapstrādes darbnīcas līdzīpašnieks)

 

“To laiku aizmirst nevar. Izstāstīt to dienu gaisotni arī nevar. Atceros, kad braucām uz Rīgu, mūs pavadīja ar Blontu maisi. Zaķusalā dežurējot, dzirdam pa radio, ka pie radio ēkas dežurējošajiem nav maizes. Tūlīt noorganizējām autobusiņu un aizvedām uz Doma laukumu slaveno Kirova kolhoza maizi. Tad jau visi bija ļoti izpalīdzīgi. Vienu reizi ar mums brauca kopā Ciblas muzikantu grupa RAUŠI. Viņu uzstājās ar koncertu pie televīzijas torņa. Esot bijusi ļoti liela atsaucība. Rīgā bija arī citi muzikanti no Ludzas, grupa FĒNIKSS. Atmiņā spilgti iespiedies arī mājupceļš 20.janvārī. Kad atstājām Rīgu, viss bija nosacīti mierīgi. Bet, atbraucot Ludzā, visi mājinieki bija ne dzīvi, ne miruši pielipuši televizoriem – Rīgā šauj! Tas bija šoks!.. Ja vajadzētu, tagad brauktu atkal! Jo, ej tu sazini, kā viss būtu pavērsies, ja barikāžu nebūtu? Zinu, ka ietu arī mani bērni – viņi ļoti labi zin, kas toreiz notika, un visu saprot.”

(Jānis Kušners, ludzānietis)

“Toreiz biju Medicīnas institūta students. Mūsu 1.palīdzības punkts bija izvietots toreizējā Planetārijā. Dežurēja ķirurgi, anesteziologi, bija sagādāts elementārs aprīkojums, lai varētu veikt pat vienkāršākās operācijas. Mums, studentiem, vajadzēja būt klāt, ja būsim vajadzīgi. Vienu nakti bijām arī Zaķusalā, TV. Tagad to atceros kā nereālu pasaku. Visapkārt valdīja zināma eiforijas sajūta: pacilāts noskaņojums, satraukums, vienotība. Tevi varēja uzrunāt svešs cilvēks, un acumirklī šķita, ka viņš pavisam nav svešs… Nobloķētās Vecrīgas ielas, ugunskuru dzirkstis aukstajās janvāra naktīs, dziesmas – kā vīzija.)

(Roberts Vasiļjevs, ārsts)

“Kā visur Latvijā arī Ludzas rajonā radās Tautas frontes atbalsta grupas. Kopš pirmajām dienām, Rita paklausīja savai sirds balsij un ļoti aktīvi iesaistījās tautfrontiešu kustībā, darbojās kā grupas priekšsēdētāja vietniece. Rita tika ievēlēta par delegātu uz 1.Tautas frontes kongresu Rīgā: “Tas bija vērienīgs patriotisma iedvesmots notikums. Dziedot himnu likās, ka sienas un grīda līgojās, jo visi delegāti to izpildīja no sirds. Diemžēl, daļa līdzcilvēku toreiz domāja citādi, gribēja dzīvot “pa vecam”, tā vien gribas teikt – viņiem bija ierasti silti, bet galvenais izdevīgi”.

(Rita Žuka, Malnava)

“Iedzīvotāji tika sašķelti – viena daļa Tautas frontes pusē, kurā iestājos arī es, otra daļa Interfrontē. Interfronte mūsu pusē tiešām bija nopietna. Par TF grupas vadītāju ievēlēja mani. Mūsu saimniecībā Interfrontes nebija, jo te izteikta latviska vide un pamatā visi nodarbojamies ar ražošanu. Kad pēc janvāra notikumiem Viļņā karsti notikumi sāka risināties arī Rīgā, kur uzdarbojās Interfronte A.Rubika vadībā un savu “varu un mākslu” demonstrēja “OMON”, mēs visi sapratām, ka jāiet rīdziniekiem palīgā. Uz Rīgu no Ludzas un Rēzeknes devās TF aktīvisti (kopā 9 autobusi). Es biju atbildīgs par savas saimniecības “Sala” 20 mehanizatoriem un šoferiem. Rīgā mūsu uzdevums bija neļaut “OMON” ieņemt televīzijas ēku, ceļus uz to bloķēja lielās KRAZ mašīnas un lieljaudas traktori ar smagām kravām. Joprojām acu priekšā toreizējais skats – visa televīzijas ēka apkārt bija aplikta ar augstiem cementa blokiem, bet ieeja ēkā bija kā šaurs koridoriņš, kur drīkstēja iet tikai ar caurlaidēm. Pašas kritiskākās bija pirmās 2 diennaktis. Trešajā dienā, kad situācija kļuva mierīgāka, ar dažiem biedriem aizgājām līdz Iekšlietu ministrijas ēkai, kur bija redzamas OMON raidīto ložu pēdas uz ēkas sienām.”

 (Antonijs Žuks, Malnava)

Barikāžu dalībnieki no Ludzas 

Vārds

Uzvārds

Rajons

Andris

Abramāns

Ludzas raj.

Uldis

Adijāns

Ludzas raj.

Vilnis

Broks

Ludzas raj.

Imants

Daugerts

Ludzas raj.

Juris

Dombrovskis

Ludzas raj.

Igors

Dudarevs

Ludzas raj.

Viktors

Grabeževs

Ludzas raj.

Aleksandrs

Ivanovs

Ludzas raj.

Ainārs

Kamšs

Ludzas raj.

Jānis

Kirsanovs

Ludzas raj.

Grigorijs

Koržavins

Ludzas raj.

Ingrīda

Kuzņecova

Ludzas raj.

Marija

Kārkla

Ludzas raj.

Pēteris

Laizāns

Ludzas raj.

Roberts

Locis

Ludzas raj.

Henrihs

Matulis

Ludzas raj.

Jānis

Melderis

Ludzas raj.

Juris

Mikijanskis

Ludzas raj.

Jānis

Mičurs- Skaistais

Ludzas raj.

Zinaīda

Nagle

Ludzas raj.

Jāzeps

Narelis

Ludzas raj.

Guntis

Oinass

Ludzas raj.

Jurijs

Orlovskis

Ludzas raj.

Broņislava

Paškevica

Ludzas raj.

Jevgēnijs

Paškevičs

Ludzas raj.

Jevgēņija

Petrovska

Ludzas raj.

Vladimirs

Petrovskis

Ludzas raj.

Aldis

Plešuks

Ludzas raj.

Andris

Pundurs

Ludzas raj.

Jānis

Rancāns

Ludzas raj.

Gunārs

Rubins

Ludzas raj.

Edgars

Skabs

Ludzas raj.

Juris

Skrims

Ludzas raj.

Arnolds

Sprudzāns

Ludzas raj.

Irēna

Stulpāne

Ludzas raj.

Ainārs

Tihovskis

Ludzas raj.

Arnis

Urtāns

Ludzas raj.

Edgars

Urtāns

Ludzas raj.

Māris

Virkavs

Ludzas raj.

Aivars

Vizulis

Ludzas raj.

Jānis

Zelčs

Ludzas raj.

Fjodors

Žukovskis

Ludzas raj.

Antonijs

Žuks

Ludzas raj.

Ineta

Čoiča

Ludzas raj.