“Zilākalna Marta—mīti un patiesība”.


2013.gada  11.janvārī tika atklāta izstāde “Zilākalna Marta—mīti un patiesība”.

Uzstājas izstādes autore: LU profesore J.Kursīte—Pakule

 

„Kaut kas no debesīm. Zilākalna Marta – mīti un patiesība”

2013.gada 11.janvārī tika atklāta izstāde „Kaut kas no debesīm. Zilākalna Marta – mīti un patiesība”. Izstādes pamatā ir folkloras pētnieces, Latvijas Universitātes profesores Janīnas Kursītes savāktie materiāli par slaveno dziednieci un viņas atstāto garīgo mantojumu.

                 Zilākalna Marta, īstajā vārdā Marta Rācene dzimusi 1908.gada 30.martā Dauguļu pagasta Mazbrenguļos. Māte Anna Rācene ir bijusi dziedniece, tēvs Pēteris Rācenis agri gājis bojā. Vectēvs Mārtiņš ir bijis pirmais Baltijas ģenerālis cara goda pulkā, vecmāte nodarbojusies ar dziedniecību. Palikusi bez apgādnieka, Marta iztiku pelnīja auklējot radinieku jaundzimušo meitiņu. Savu iekšējo neatkarību Marta parādīja piecu gadu vecumā, kad viņas krusttēvs piedāvāja braukt līdzi uz Vāciju, taču Marta droši atteica, jo „mīlēja savu zemi”. Pirmo reizi dotības esot parādījušās, kad smagi saslimis brālis. No aiziešanas viņu izglāba Marta, kura tad pa īstam apzinājās savas spējas.

Pabeigusi Dauguļu pagasta skolu, Marta dodas mācībās uz Dikļu draudzes skolu. Pēc Pirmā pasaules kara Martas ģimene kļūst turīgāka. Pēc tēva nāves māte apprecas otrreiz. Tēva nāve nesalauza Martu. Viņa visur vienmēr centās būt labākā. Beigusi medicīnas skolu un ieguvusi feldšeres diplomu, Marta asistē kara ārstiem operācijās un glābj ievainotos. Pēckara gados Marta jau dzīvo Zilākalna Zažēnos, kur sāk dziedināt pa īstam un kopš tiem laikiem tautā viņu dēvē par Zilākalna Martu.

Pēc Otrā pasaules kara Zilākalna Marta apprecējās un pieņēma vīra uzvārdu – Dzērbele. Laulība pēc kāda laika tika šķirta. Tai laikā Martas novadā tika ieplānota melases rūpnīcas celtniecība, kurā tika nodarbināti ieslodzītie. Pēc vairākiem nepatīkamiem piedzīvojumiem Marta pārcēlās uz jauno dzīvesvietu Raunas Renslavās, kur turpināja dziedināt sirdzējus un palīdzēja Raunas dievnamam. Kad jaunības spēka vairs nebija, Marta pārcēlās uz Iecavu, kur tika ierādītas telpas izremontētā saimniecības ēkā. Beidzamos spēkus dziedniece atdeva, dziedinot ar smadzeņu audzēju sirgstošu meiteni. Zilākalna Marta nomira 1992.gada 22.maijā un apglabāta Iecavas Sila kapos.

„Leģendām apvīts cilvēks”

Vācot materiālus par Zilākalna Martu, prof.Janīna Kursīte apmeklēja „Renslavu” mājas, kur kādreiz dzīvoja dziedniece. Jaunās mājas saimniece atļāva apskatīt šķūni: «Šķūnītī atradām daļu no Martas arhīva. Pat sapņos kas tāds nebija rādījies. Kleitas bija bēdīgā stāvoklī, Rundāles pils restauratori tās restaurēja. Daļa grāmatu, sarakste ļoti cietusi, bet ir restaurējama. Tur bija vēstules, lūgumi, pateicības no visas bijušās Padomju savienības,» izstādes atklāšanas laikā stāstīja Janīna Kursīte. „Tad arī radās doma par izstādi, kurā redzams šķūnītī atrastais”.

Martu prof.J.Kursīte nav satikusi, pazīst vien no citu stāstiem. «Leģendām apvīts cilvēks. Bet visgrūtākajos laikos cilvēki izdzīvojuši, pateicoties leģendām, leģendāriem cilvēkiem,» domās dalījās Janīna Kursīte un pastāstīja dažas leģendas, kas dzīvo, un kuras cilvēki stāsta tālāk. Piemēram, viena no tām ir, ka «Zilākalna Marta esot ierakstīta septiņu pasaules slavenāko dziednieku sarakstā. Cilvēki, kuri sapratuši viņas nozīmi mūsu garīgajā, fiziskajā veselībā, paši viņu tajā ielikuši. Vienmēr ir kāds pamats, un tauta piepušķo klāt. Pat nezinu, vai tāds saraksts vispār ir. Bet leģenda dzīvo,» teica folkloras pētniece J.Kursīte. «Ir cilvēki, kuri teikuši – man nepalīdzēja. Nevajag domāt, ka cilvēks ir Dievs un var visiem palīdzēt,» atgādināja Janīna Kursīte. Leģendās par Zilākalna Martu ir arī stāsts, ka iepriekšējās dzīvēs viņa bijusi priesteriene, karaliene, karavadone, sakrājusi zināšanas un spējas.

Cilvēki stāsta, ka Marta savā dzīvē palīdzējusi 70, pat 75 tūkstošiem cilvēku. «Neviens jau nav skaitījis un nezina. Skaidrs – viņa palīdzēja daudziem. Man sajūta, ka tas ir mūsu laiks, kad mēģinām visus noliekt gar zemi, bet tos, kuri aizgājuši, pacelt. Katram gribas pasapņot un iecelt Martu citā iemiesojumā» teica Janīna Kursīte.

 

„Veselības dēļ neviens ceļš nav par tālu…”

Daudzi vēl joprojām atceras, ka Marta staigāja zaļās drēbēs, jo mīlēja šo krāsu, zaļajai krāsai Marta pierakstīja dziedniecisku iedarbību. Bet necieta kabatlakatus – kurus ieteica aizstāt ar tīru lupatiņu vai mīkstu papīru, kuru pēc tam var sadedzināt – jo baciļus nevar izmazgāt un tie paliek iekšā.

Arī Janīna Kursīte uzsvēra, ka pieņemšanas laikā Marta allaž devusi padomu par krāsām apģērbā, pirms ārstēšanās vienmēr izjautāja, kā kuram vārds un tēva vārds. «Šodien vecāki bērniem liek it kā labskanīgus vārdus, bet tie ir kā čaula, tajos nav tradīcijas, pamata». Piemēram, vārdā Marta ir krusts – burta t veidā un tas vairo dzīves smagumu, vārds Daiga esot auksts vārds un bērnam dzīvē nepalīdzēšot.

Uz izstādes atklāšanu prof.Janīna Kursīte bija atvedusi dokumentālo filmu «Brīnumdakteri», kas uzņemta 1986. gadā, vēršoties pret tautas dziedniekiem. Medicīnas muzeja krājumos atrastā propagandas filma ir  plašākais videomateriāls, kas rāda Zilākalna Martu, toreiz sauktu par Melno Martu. «Veselības dēļ neviens ceļš nav par tālu, lai nokļūtu pie Melnās  Martas,» skan  diktora teksts videolentē. Ka tas ir tiesa, apliecina neskaitāmu cilvēku atmiņu stāstījumi par to, kā Marta viņiem palīdzējusi.

Arī daudzi ludzānieši mērojuši ceļu pie slavenās dziednieces, cerot uz izveseļošanos. Ludzāniete Monika Savicka klātesošiem pastāstīja, ka pie Martas ir bijusi veselas piecas reizes. Pie Martas ir strādājis kundzes krusttēvs. Martai ir bijušas brīnišķīgas attiecības ar dzīvniekiem, viņa neļāva iznīcināt nevienu dzīvu dvēselīti. Īpaši tika ieredzēta melna kaķene, kas gulēja Martai uz pleciem, kad viņa dziedināja. Zilākalna Marta dziedināja dziļā transā, tādēļ cilvēki mēdza sacīt, ka Marta guļ. Kā Marta ārstēja? Visi, kas bija atbraukuši, sasēdās pie gara galda, priekšā noliekot līdzpaņemto (cukuru, sāli, cūku taukus).  Marta pie katra pienāca klāt, ņēma roku un turēja savējā, dažiem kaut klusi teica, tad ieslīga tādā kā snaudā. No Martas rokas nāca kaut kāds strāvojums, sajutu siltumu, patīkamu mieru un milzīgu labvēlību.

Marta ir palīdzējusi tūkstošiem cilvēku, viņa strādāja savas tautas labā, pāri saviem spēkiem visu mūžu. Atdeva savu veselību, lai glābtu citu cilvēku veselību.

Katram šī raksta lasītājam gribas novēlēt (citējot Zilākalna Martas vārdus): „Mīli sevi, mīli tos, kuri mīl tevi, mīli tos, kuri nemīl tevi, mīli zemi, pa kuru tu staigā, mīli debesis, mīli putnus un dzīvniekus. Mīli šo pasauli tādu, kāda tā ir, un ar savu mīlestību tu to darīsi labāku. Negaidi, ka tavā vietā kāds cits izdarīs tavus darbus, Cēlies un ej, paveic to, kas jāpaveic, tev, tev tas vēlāk tiks atprasīts! Nenosodi, katram cilvēkam apkārt ir tādi cilvēki, kādus viņš ir pelnījis, tāpēc nenosodi tos cilvēkus, kas ir tev apkārt. Paraugies uz sevi un sāc ar sevi!” Katram gribētu novēlēt nest šo labestību un mīlestību.

Zilākana Martas padomi

Pirmdien, svētdien un Baznīcas svētku dienās aizliegts mazgāt veļu.

Lieldienas rītā pirms saules lēkta ir jāiet kādā augstākā vietā skatīties saules ausmu. Kad saule rotaļājas savādās krāsās, tad cilvēks, kurš to skatījies, nekad necietīs avārijā, neslimos, būs stiprs un izturīgs.

Lieldienu rītā pirms saules lēkta ir jāskrien uz upi, kas tek no rietumiem uz austrumiem, mazgāt mute – tad arī vecumā būs svaiga un tīra seja.

Uz maizes nedrīkst griezt maizi.

Nazi uz galda nedrīkst atstāt ar asmeni uz augšu, nedrīkst arī nolikt pret kādu cilvēku.

Pret ilgstošu klepu jālieto 1 ml terpentīns ar cukuru vienreiz dienā.

Martai ļoti nepatika, ka kāds teica: „Būšu klāt kā štiks!” Asas lietas nedrīkst pieminēt, jo, kas asas

Muzeja direktore M.Bule apsveica prof.J.Kursīti –Pakuli ar izstādes atklāšanu

Priekšplānā: atmiņās dalās ludzāniete Monika Savicka